Stacionārs Tuberkulozes un plaušu slimību centrs

Kas ir tuberkuloze?

• Tuberkulozes vēsture
  Priekšvārds Tuberkuloze ir starp mums; šajos dažos mirkļos kamēr jūs lasīsiet šīs rindas, kāds, kaut kur plašajā pasaulē, vīrietis vai sieviete, jauns vai vecs, nomirs no tuberkulozes. Jūs esat dzīvojis ilūziju pasaulē, ja domājat, ka tuberkuloze tika apkarota pirms pusgadsimta, kad tika atklātas un sāktas izmantot efektīvas zāles tuberkulozes ārstēšanai. Tuberkuloze ir tikpat bīstama slimība kā vēzis vai visas pasaules bieds AIDS. Tuberkuloze visu šo laiku ir lēnām un nepārtraukti izplatījusies, un patiesībā tā nekad nav apkarota. Šodien tā ir skārusi 2 miljardus cilvēku un 20 miljoni saslimst katru gadu, 3 miljoni gadā nomirst, pirms tam aplipinājuši ar šo slimību citus cilvēkus. Tuberkulozes upuri ir ikvienā pasaules malā - vairāk kā 90% no tiem ir jaunattīstības valstīs. Tā var piemeklēt jebkuru, jebkur, un jebkurā laikā, bet visaktīvākā tā ir nabadzīgo iedzīvotāju vidū. Ievads Vai tuberkuloze pasaulei ir nodarījusi tikai ļaunumu un sāpes? Šai slimībai ir bijušas arī pozitīvas sekas cilvēces vēsturē, tā ir stimulējusi daudzu mākslas darbu radīšanu. Paradoksāli, bet tuberkuloze ir iedvesmojusi un iedrošinājusi māksliniekus raudzīties uz šo pasauli un notikumiem ar citādām acīm. Tās lomas uz mākslas pasauli nekad nav tikusi analizēta, bet būtu interesanti zināt cik daudz darbu tā ir radījusi un cik daudz pārtraukusi. Kāds ir šīs slimības patiesais iespaids, slimības, kuras vārds cauri gadsimtiem ir nesis tikai postu un nelaimes. Zinātniskais pamatojums Vēsturiski tuberkulozes nosaukums ir bijis phtysis, cēlies no vārdiem haemophtysis - asins spļaušana un cachexia - ātrs svara zudums. Sākumā slimības gaita tika atstāta Dieva varā. Vēlāk Hipokrāts un viņa skola, kas nodarbojās ar daudz un dažādām zinātnēm, formulēja skaidrus ieteikumus tuberkulozes ārstēšanā. Tā kā pārsvarā dominē tuberkulozes plaušu forma, tad tika formulēti ārstēšanās un profilakses pasākumi plaušu tuberkulozei. Šie ārstēšanas priekšraksti, tos visu laiku labojot un papildinot, tika izmantoti līdz pat Viduslaikiem.Atsauksmes par tuberkulozes simptomiem ir atrodamas arī hindu medicīniskajos rakstos, kur ir norādīts, ka tuberkuloze tiek ārstēta ar tipiskiem ezoteriskiem paņēmieniem. Bībelē šī slimība ir pieminēta tikai garāmejot, tomēr atzīmējot, ka ebreji nav imūni pret šo slimību. Renesanses laikā, kad notika strauja komunikāciju un informācijas apmaiņa, šie ārstēšanas paņēmieni tika modernizēti un, lai gan jau Renesanses laikmetā tika atzīmēta tuberkulozes ”sabiedriskā” daba, pierādījumu tam nebija līdz pat 19.gs. beigām (Villemina (Villemin) eksperimenti un Koha (Koch) atklājumi). Pirmie apgaismes mirkļi radās 17.gs., kad dominēja holandiešu un angļu medicīniskie pētījumi. Anglis Mortons (Morton) pirmais apstiprināja tuberkulozes baciļu nozīmīgumu un aprakstīja to klātbūtni vairākos orgānos, turpretī Sidenhams (Sydenham) izstrādāja praktiskus un noderīgus padomus, kas tika ieteikti pacientiem ar šīs slimības simptomiem. 18.gs., laikā, kas bija atvērts modernai un progresīvai domāšanai, lai gan tā joprojām vairāk bija filozofiska nekā zinātniska, bija jūtams progress tuberkulozes skaidrojumos. Gadsimta pirmajā pusē francūzis Dezaults (Desault) pierādīja, ka tieši ar krēpām notiek tālākā tuberkulozes izplatīšanās. Tomēr pat vēl gadsimta beigās nebija skaidra priekšstata par šo slimību- nebija skaidri definēta slimības būtība. Līdz pat 19.gs. sākumam pētījumi par slimības simptomiem bija svarīgāki nekā pētījumi par tās pazīmēm. Tas bija laiks, kad nekas būtiski nemainījās - priekšstats par to, kas notiek, aizēnoja patiesos notikumus. Tomēr aizsākās jauns veids kā apvienot spēkus cīņai pret šo slimību - zinātnieki un ārsti strādāja daudz precīzāk un apvienoja savus pētījumus, lai izveidotu vienotu priekšstatu par slimību un tās ietiecamo ārstēšanu. 18.gs beigās - 19.gs. sākumā Anglijā uzliesmoja tuberkulozes epidēmija un tā pārņēma visu R-Eiropu un Z-Ameriku. Ja līdz šim brīdim tika uzskatīts, ka tuberkuloze ir indivīdu saslimšana un tā izplatās kādas noteiktas sabiedrības aprindās, tad šī epidēmija pierādīja, ka tuberkuloze var skart ikvienu un ļoti plašas tautas masas. Nāves gadījumu skaits ikvienā valstī sasniedz savu virsotni, izņemot Angliju, kur vislielākā mirstība bija 18.gs. vidū – 700 nāves gadījumu uz 100000 iedzīvotāju. 19.gs otrajā puse tika ziņoti šokējoši skaitļi par mirstību arī citās R- Eiropas valstīs - 1860.g. Vīnē gandrīz 800 nāves gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju un īsi pēc tam 900 / 100 000 Prāgā. Šajā laikā jāmin trīs ievērojamu zinātnieku vārdi, kuri veica pētījumus par tuberkulozi un ļauj mums šodien ar to cīnīties. Rene - Theophile Laennec(1781-1826) precīzi aprakstīja slimības pazīmes un simptomus. Jean - Antoine Villemin(1827 - 1892) pierādīja to, ka slimība ir lipīga, infekcioza un kādu iespaidu tā atstāja uz sabiedrību (sociāla slimība). Robert Koch (1843-1910) atklāja tuberkulozes baciļus. 19.gs otrajā pusē ārsti atklāja, ka baciļi var bojāt dažādus orgānus un no tā ir atkarīgas slimības pazīmes un simptomi. Tikai 20.gs. sākumā tika skaidri definētas visas slimības iespējamās formas, kā arī atklāts veids kā rentgenoloģiski izmeklēt pacientus. Tomēr neskatoties uz visiem šiem atklājumiem joprojām palika atklāts jautājums ar slimības ārstēšanu, izārstēšanu un profilaksi. Angļu lauku ārsts George Bodingtone uzsvēra to cik svarīgi pacientiem ir ilgstoši uzturēties svaigā gaisā, nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem un būt izolētiem no apkārtējiem. Šie apraksti tad arī bija pamats, lai Hermann Brehmer1850-os gados izveidotu pirmo sanatoriju Gobersdorfā. Tā savu popularitāti iekaroja ļoti lēnām un tikai gadsimta beigās sanatorijas pamazām sāka izveidot arī citās Eiropas valstīs un Z- Amerikā. Tām nenoliedzami bija milzīga nozīme – atpūta, izolācija no citām pilsētām, svaigs gaiss, īpaši kalnu gaiss, tāpat arī nepārtraukta medicīniskā uzraudzība varēja novērst neparedzētus slimības uzliesmojumus, tāpat ārkārtīgi svarīga bija pacientu izglītošana, kas ļāva viņus pārliecināt par izolācijas nepieciešamību, lai novērstu tālāku slimības izplatīšanos. 1882.gada 24.martā R.Kohs Berlīnes fiziologu asociācijas ikmēneša sanāksmes laikā, Berlīnē paziņoja, ka ir atklājis TB izsaucēju- tuberkulozes bacili. Lai noteiktu iespējamo infekciju, mikrobs tiek iekrāsots, tādējādi to padarot redzamu. Tālāk to apstrādājot un kultivējot ieguva tīrkultūru. Astoņus gadus vēlāk Kohs ieguva tuberkulīnu no tuberkulozes baciļu tīrkultūras, kas viesa cerību TB ārstēšanai un profilaksei. 1888.gadā tika paziņots, ka par tuberkulozi ir zināms viss – tās izcelšanās, attīstība un sasniedzamie mērķi. Tomēr nebija vēl atklāts pats svarīgākais kā šo slimību ārstēt. Jauni un veci cilvēki turpināja mirt visā pasaulē un slimība pati izvēlējās savus upurus. Ārsts Albert Calmette un veterinārsts Camille Guerin atklāja BCG vakcīnu. Atklājumam bija vispasaules nozīme, tomēr vakcīna nebija pilnīga, un nevarēja pasargāt no saslimšanas ar tuberkulozi. Prioritāte bija novērst un ierobežot saslimšanu ar tuberkulozi. 19.gs. izgudrotais pneimotorakss ļāva ievērojami uzlabot pacietu stāvokli, tādejādi pakāpeniski padarot ķirurģiju par vienu no tuberkulozes ārstēšanas metodēm. Pēc otrā pasaules kara tika atklātas pirmās pret - tuberkulozes zāles, kuru izmantošana ievērojami uzlaboja pacientu ārstēšanas rezultātus. 1944.gadā Selman A. Waksman demonstrēja streptomicīna iedarbību uz tuberkulozes baciļiem. Streptomicīns bija efektīvs medikaments tuberkulozes ārstēšanā, tikai ne miliārās tuberkulozes un tuberkulozā meningīta gadījumos. Streptomicīna atklāšana iezīmēja jaunas ēras sākšanos - viens pēc otra tika atklāti jauni medikamenti - nozīmīgākie no tiem: izoniazīds (1952), pyrazinamīds (1952), ethionamīds (1956), prothionomīds (1956), ethambutols (1961). Tomēr vēl joprojām plaši izmantoja ķirurģiju, jo ārsti neticēja, ka tikai ar zālēm var izārstēt tuberkulozi. Prettuberkulozes zāles padarīja iespējamu tuberkulozes ārstēšanu un apkarošanu tāpat kā jebkuru citu infekcijas slimību, un atbrīvoties no tās traģiskās un grūti ārstējamās dabas. Waksmana atklājums, padarīja iespējamu tuberkulozes ārstēšanu kādēļ ir viens no ievērojamākajiem pagājušā gadsimta sasniegumiem medicīnā un zinātnē. Mūsdienās optimisma vilnis, kas pārņēma ikvienu uzzinot, ka ir iespējams izārstēt tuberkulozi pēc tik daudzu gadsimtu nevienlīdzīgas cīņas ir noplacis. Slimība atgriežas uz tām vietām, kur jau tā reiz ir tikusi apkarota un izārstēta. Tuberkulozes klātesamība neļauj ieslīgt pašapmierinājumā un liek meklēt aizvien jaunus un jaunus veidus, kā ar to cīnīties. Tuberkuloze - mūzika un māksla Ir grūti aptvert, ka tuberkuloze 19.gs. sākumā ir skārusi 1/3 no R-Eiropas visu sociālo slāņu iedzīvotājiem. Tādējādi nav neviena iemesla, kādēļ ar šo neārstējamo slimību nebūtu saslimuši arī vistalantīgākie mākslinieki. Tomēr vērojot retrospektīvi rodas jautājums vai slimība tāpat kā izvēloties savus upurus, nav piešķīrusi tiem īpašas spējas, tādejādi padarot viņus par radošām personībām un dažiem uzdāvinot ģēnija dzirksti. Īpašs talants nozīmē īpašu domāšanas veidu un īpašu slimību un cīņu ar to. Slimība, kuru pavada sāpes un neciešamas mokas ir iemesls radošām izpausmēm. Slimības uzliesmojumu starplaikos cilvēki dubultā novērtē dzīves skaistumu un vēlas paveikt kaut ko daudz vairāk un daudz skaistāku. Šim īpašajam talantam, kas ir saistīts ar tuberkulozes slimību nav zinātniska izskaidrojuma, tomēr pastāv šis uzskats par slimības ietekmi ne tikai uz baciļu skartajiem orgāniem, bet arī uz cilvēka prātu un domāšanas veidu. Cilvēka radošās izpausmes ir visdrošsirdīgākais veids kā cīnīties pret melanholiju, sāpēm un nāvi. Daudzi tuberkulozes slimnieki- rakstnieki ir aprakstījuši slimību savos literārajos darbos. Tāpat par to ir stāstīts arī muzikālajos skaņdarbos un arī glezniecībā. Ievērojami cilvēki, kas ir miruši – vai ticējuši, ka mirs no tuberkulozes Karaļi, valsts ierēdņi, filozofi, teologi, mācītāji, rakstnieki, mūziķi, gleznotāji, ārsti un citas ievērojamas personas (šajā sarakstā ir uzskaitīti tikai daži no viņiem un tas nebūt nav pilnīgs): Asīzes Francisks (1182-1226) mūks Šarlote Bronte (1816-1855) rakstniece Georgs Bairons (1788-1824) rakstnieks Bairons izvairījās ņemt vērā jebkādus apkārtējo iebildumus par viņa veselības stāvokli un teica: ”Es gribētu mirt ar diloni….. Tādēļ, ka visas jaunās dāmas tad teiktu: ’Paskatieties uz nabaga Baironu, cik interesants viņš izskatās pat mirstot!’” Antons Čehovs (1860-1904) rakstnieks Čehovs vienmēr ir teicis: ”Laika nav daudz”, tāpēc viņam nekad nebija laika atpūsties, vienmēr tikai darbs un izpriecas. Fjodors Dostojevskis (1873-1881) rakstnieks Eduards IV (1537-1553) Anglijas karalis Pols Gogēns (1848-1903) gleznotājs Maksims Gorkijs (1868-1936) rakstnieks Eduards Grīgs (1843-1907) komponists Eduards Grīgs saslima ar tuberkulozi 17 gadu vecumā. Visu mūžu viņš mocījās ar elpas trūkumu un sirds nepietiekamību. Šie veselības traucējumi neļāva viņam veiksmīgi turpināt pianista un diriģenta karjeru. Slimības dēļ viņš bija spiests dzīvot nevis Leipcigā, bet Bergenā un nodoties komponēšanai, kas bija dziļi nacionāla un balstīta uz norvēģu folkloras motīviem. Henrijs VII (1457-1509) Anglijas karalis Tomas Mans (1875-1955) rakstnieks Mocarts V.A. (1756-1791) komponists Napaleons II (1811-1832) Romas imperators Nikolo Paganini (1782-1840) komponists Edgars Po (1809-1849) rakstnieks Edgars Allans Po zaudēja savu tēvu, kad viņam bija 1 gads, māti, kad bija 3,5 gadi un savu sievu īsi pēc viņu kāzām Emīlija Roks (1853-1933) ārste Igors Stravinskis (1882-1971) komponists Viens no ievērojamākajiem 20.gs komponistiem. Stravinskim bija vairāki smagi slimības recidīvi, kas liedza viņam strādāt pat vairākus mēnešus pēc kārtas. 12 gadu vecumā viņš saslima ar smagu pleirītu, kurš it kā tika izārstēts, bet tas no jauna uzliesmoja tuberkulozes formā un atkārtojas vairākas reizes visa mūža garumā. Neskatoties uz to Stravinskis mira 89 gadu vecumā no tuberkulozes. Frederiks Šopēns (1818-1848) komponists Slimība bija iemesls, kādēļ Šopēns pārcēlās uz Maljorku, pārcelšanās bija saistīta ar Žoržu Sandu, kura vienmēr bija kopā ar viņu un palīdzēja, kad bija krīzes situācijas- kad viņš bija tik slims, klepoja, ”vēma” asinis un pārcieta smagus murgus drudža dēļ. Visa šī slimības gaita ietekmēja viņa muzikālo daiļradi- skaņdarbi ir melanholiski, skumju caurausti, jo tā atspoguļo dziļus personīgos pārdzīvojumus un ciešanas, kas tika transformēti mūzikas valodā un atrada dzirdīgas klausītāju ausis. Vēbers K. M. (1786-1826) komponists Neskatoties uz ļoti smagu tuberkulozi un vairākiem tās uzliesmojumiem, Vēbers radīja daudz skaistu muzikālu skaņdarbu. Vēbers mira no tuberkulozes 40 gadu vecumā. Slimnieku domas, attieksme un uzvedība Tuberkulozes pacients un slimība: Kā tuberkulozes pacienti sadzīvo ar savu slimību, un kā viņi uztver ziņu par diagnozi, kas nozīmē - nāve? Kā slimība izmaina viņu dzīves uztveri un attieksmi? Tiem, kuri saslima ar tuberkulozi, tas nozīmēja pilnīgi jaunas dzīves sākšanos- dzīvi, kas ir pilna ar ciešanām un sāpēm, dzīvi, kurā ir izmainījušās viņa un apkārtējo cilvēku savstarpējās attiecības. Pēkšņi, viss kas ir bijis svarīgs ir kļuvis mazsvarīgs – jo galvenais mērķis ir cīņa par savu dzīvību. Cilvēkiem, kuri līdz šim nekad nebija domājuši par nāvi un tās esamību tagad bija spiesti par to domāt visu savu atlikušo dzīves laiku. Ir zināmi daudz un dažādi uzvedības modeļi starp pacientiem un viņu tuviniekiem un draugiem – no pilnīgas noliegšanas un atstumšanas līdz pilnīgam morālam un fiziskam atbalstam, kā ārstējot mazus bērnus. Un tas nav atkarīgs no sociālās piederības un klases. Cik dažādi ir cilvēki tik dažādas ir viņu savstarpējās attiecības. Tomēr ģimene ir tā, kas uztur slimniekam mazo cerību dzirksti- viņš tomēr tiks izārstēts. Laikā, kad slimība nebija ārstējama, pastāvēja izārstēšanās gadījumi vai vismaz stāvoklis, kas ļāva slimniekam dzīvt gandrīz normālu dzīvi. Ļoti svarīgi ir izzināt pašu slimnieku attieksmi un uzvedību slimības laikā. Literatūra ir pilna ar dažādiem piemēriem par to kā slimnieki cīnās paši ar sevi un savu slimību. Sanatoriju ēras laikā, kad nebija telefonsakaru ar tuviniekiem slimnieki sarakstījās vēstulēs, kurās kā dienasgrāmatās bija atspoguļoti visi viņu pārdzīvojumi. Katrs pacients pārdzīvo savu diagnozi atšķirīgi – tas ir atkarīgs no viņu kultūras mantojuma, reliģijas un emocionālā stāvokļa, slimības fiziskajiem bojājumiem ārstēšanas ilguma un veida. Tomēr slimniekus var iedalīt vairākās kategorijās. Visbiežāk izplatītā – slimnieki, kuri šo slimību neuztver kā kaut ko dramatisku, kuri jūtas visā visumā labi un, kuri noraida jebkuru ārstēšanos un atpūtu. Slimnieki, kuri izliekas, ka slimība uz viņiem neattiecas daudz traģiskāk apzinās savu stāvokli nekā tie, kuri ir slimi un mēģina darīt visu, lai atkal kļūtu veseli. Cilvēki, kuri jūtas vainīgi par to, ka ir saslimuši ar šo slimību. Visbiežāk tās ir sievietes ar zemu pašcieņu, un saistībā ar profilaktiskajiem pasākumiem un izolēšanu no sabiedrības ģimene un draugi atsakās no viņām un kļūst pavisam rezervēti. Slimības noliegums tagad nav tik populārs, kā laikos kad tās ārstēšana bija vairākus gadus. Slimnieki līdzīgi kā strausi “ieraka galvu smiltīs” un izlikās, ka tas uz viņiem neattiecas. Tomēr arī mūsdienās tas ir sastopams un ir saistīts ar faktu, ka industrializētajās valstīs sabiedrība uzskata, ka šī slimība ir izzudusi un nav vairs iespējams ar to saslimst, tātad neviens vairs nav infekciozs un nevienu tas vairs neinteresē. Tas noved pie sekām, ka pacienti atsakās ievērot viņiem nozīmēto ārstēšanu. Šī nepiesaiste ārstēšanai ir novedusi pie tā, ka pasauli ir skārusi pavisam cita tuberkuloze, kuru ārstēt ir jau daudz grūtāk - multirezistentā tuberkuloze. Teorija un prakse; mīti un realitāte. Apmulsums, pirmie ārstēšanas soļi un nepiepildītās cerības Tam nevajadzētu būt pārsteigumam, ka tādai slimībai kā tuberkuloze, kas ir bijusi nopietns drauds ik vienam indivīdam visos gadsimtos, ir bijušas tik daudz un dažādas ārstēšanas metodes un interpretācijas. Tuberkulozes traģēdija, tās neparedzamā daba, tās pastāvīgie uzbrukumi kādai noteiktai ģimenei vai cilvēku grupai, ir atstājusi mistērijas auru un cietsirdīgu attieksmi, kas ātri vien tika saistīts ar Dieva gribu. Ka Dieva dusmu izraisītā slimība tuberkuloze ātri vien tika saistīta ar visiem iespējamiem murgiem; visdrausmīgākie un sāpīgākie jauninājumi ārstēšanā tika izmēģināti tieši ar tuberkulozes slimniekiem, šie jaunievedumi daudz tuvāki bija cilvēku spīdzināšanai nekā jebkāda veida ārstniecībai. Šajā neskaidrību laikmetā tuberkulozes ārstēšanas metodes krasi atšķīrās dažādām cilvēku grupām un tautām. Tā kā slimība tika saistīta ar reliģisko nepaklausību un dieva zaimošanu, tad arī ārstēšanas metodes atšķīrās, jo katrai tautai dieva griba, dusmas un sods bija dažādi. Šī atšķirīgā pieeja noveda pie dažādu veidu konfliktiem, īpaši tad, kad tuberkuloze tika apskatītā ne tikai kā medicīniska slimība, bet arī sociāla problēma. Īsumā tas nozīmē, ka tika izveidotas daudz un dažādas sabiedriskās kustības, kas radās tuberkulozes epidēmiju rezultātā, un dažas no tām darbojas vēl šodien un paplašina savu darbību saistībā ar AIDS. Runājot par tuberkulozes ārstēšanas vēsturi, vajadzētu pieminēt visbiežāk izmantotos metālus un to sakausējumus, kurus parakstīja tuberkulozes ārstēšanai: no sēra līdz arsēnam, no merkūra līdz zeltam, no antimona līdz kalcijam visās tā formās. Līdzīgi tika ieteiktas dažādu gāzu inhalācijas: hlors, skābeklis, ozons, amonjaks utt. Dažādos laikos tika izmēģināta visa periodiskā tabula, lai noteiktu, kurš no elementiem ir visefektīvākais bojājumu ārstēšanā. Starp dabiskajiem produktiem tika ieteikti visu veidu produkti no dzīvnieku un augu valsts. Tie bija gan zaļi, gan termiski apstrādāti gliemeži, čūskas, ķirzakas un utis; cilvēku vai dzīvnieku asinis, liesa, aknas, plaušas utt. Asins nolaišana bija ļoti populāra īpaši slimības pēdējā stadijā, kad bija izteikta asins spļaušana. Kā jau to var nojaust mode un ar to saistītās lietas bija faktori, kas noteica tuberkulozes ārstēšanas metodes. Elektrības bums 20.gs. noteica statiskās strāvas pielietošanu slimības ārstēšanā. Lietas, kas bija modē tika plaši izmantotas ne tikai tuberkulozes ārstēšanā, bet arī jebkuras citas slimības ārstēšanā: bankas, ledus, piededzināšana tika plaši rekomendētas, lai nomierinātu klepu, apturētu asiņošanu un remdētu sāpes. Silts klimats un saule tika rekomendēti jau no Hipokrāta laikiem visiem tiem, kuriem nebija iespējams dzīvot pastāvīgi dienvidos. Tādējādi daudzi ievērojami cilvēki no vidusslāņa, kuri dzīvoja Anglijā un citās Z-Eiropas valstīs un, kuri varēja to atļauties pārcēlās uz dzīvi dienvidos - Franciju. Tāpat tika ieteikta bieža vides maiņa no jūras uz cietzemi, tādējādi dodot plaušām daudz lielāku iespēju rehabilitēties. Uz šo novērojumu pamata tika izveidotas vēlāko laiku sanatorijas. Tāpat slimniekiem tika ieteiktas dažādu veidu diētas arī saistībā ar tēju, kafiju, alkoholu un tabaku. Atkarībā no tā vai šie produkti bija modē, tos vai nu aizliedza pavisam vai arī parakstīja biežai lietošanai. Visos laikos ieteicams ir bijis piens- govs, kazas, ķēves un pat kamieļa. Diētu veidi bija sākot no mērenas badošanās līdz pat pārēšanās paradumiem, kur četras pamatmaltītes ar vairākiem ēdieniem bija minimums tuberkulozes slimnieku ēdināšanā. Tā kā svara zudums bija pirmā slimības pasliktināšanās pazīmē , tad slimniekiem tika stingri piekodināts to stingri kontrolēt un neaizmirst sātīgi paēst. Daži pacienti sanatoriju ēras laikā tika tik mežonīgi pārbaroti, ka viņi tā arī nekad neatguva savu iepriekšējo svaru. Viens no tuberkulozes ārstēšanas mītiem ir svara pieaugums, kas nozīmē, ka slimnieks ir atveseļojies, tādēļ arī tika noteiktas šīs treknās diētas. Strīdi un diskusijas: Tas būtu maldīgs priekšstats, ja streptomicīna un izoniazīda atklāšana pieliktu punktu nebeidzamiem strīdiem par to kā būtu jāārstē tuberkuloze. Ārsti turpināja nozīmēt ārstēšanu ar dažādām ķirurģiskām metodēm, kas ne vienmēr bija veiksmīgas vai nepieciešamas, tāpat viņi turpināja parakstīt dažādus citus papildus medikamentus, kas tika lietoti jau ilgus gadus pirms tam, bet kuri slimības ārstēšanā izrādījās neefektīvi. Tikai pavisam nesen ir atklātas jaunas zāļu testēšanas metodes, lai pārbaudītu to efektivitāti pirms tās nozīmē ārstēšanā. Iepriekš visas nozīmētās tuberkulozes ārstēšanas metodes tika noteiktas balstoties uz empīriskiem datiem, kas bija tikai ļoti aptuveni un neprecīzi. Nav nekādu šaubu par to, ka tuberkulozes gadījumā ārstēšanas metožu izvēli un mainīgumu noteica tās attīstības nepārredzamība, dažādība un psiho sociālie apstākļi. Tas izskaidro dažādu medicīnisko praktisko darbību pielietošanu, kas tika balstītas uz baumām un dažādām iedomām, dažas no kurām laimīgas sagadīšanās ceļā patiešām izrādījās veiksmīgas. Daži no jaunievedumiem, kas nebija balstīti uz zinātniskiem pierādījumiem, bet uz jūtām un personisko pieredzi, pie tam, kurus atbalstīja zinātnes jomā pazīstami cilvēki, izrādījās pavisam neveiksmīgi vai pat bīstami: viens no tādiem bija Koha (Koch) piedāvātā profilaktiskā terapija jau pēc tam, kad viņš bija kļuvis slavens, lietojot tuberkulīnu, kurš iegūts no dzīva baciļa; otrs bija zelta sāļi, kurus piedāvāja autodidakts Luis Dorē (Louis Dore) un kādu laiku tie pat izrādījās veiksmīgi. Tikpat neveiksmīgas izrādījās Džouseta (Jouset) “alergēni” un Vaudremera (Vaudremer) vakcīna, Negra (Negre) un Boketa (Boquet) metāliskie antigēni. Visas šīs neveiksmes un strīdi starp dažādajām oficiālajām medicīnas skolām protams mazināja zinātnieku cerības atklāt ko pavisam efektīvu tuberkulozes ārstēšanas jomā, tomēr neskatoties uz savstarpējiem strīdiem un aizvainojumiem viņi turpināja apmainīties ar zinātnisko informāciju un atklājumiem, kamēr izdevās sintezēt BCG vakcīnu, atklāt pirmās aktīvās pret-tuberkulozes zāles, kas palīdzēja cilvēcei cīnīties ar šo slimību. Tuberkuloze un seksualitāte Viena no tēmā, kas tikusi plaši aprakstīta saistībā ar tuberkulozi, un ir izraisījusi daudz un dažādas kaislības ir seksualitāte. Daudzi ievērojami tuberkulozes slimnieki, īpaši būdami jau smagi slimi, ir rakstījuši par paaugstinātu libido. Viens no noteicošajiem faktoriem, kas diktē šāda veida uzvedību ir morālais un fiziskais stāvoklis, kas ir tik ļoti īpatnējs slimībai progresējot. Relatīvā izolācija no apkārtējās vides, brīvības sajūta un brīvdienu sakari esot tālu prom no ierastās vides (piem. Sanatorijas un atpūtas nami), neizbēgamais nāves tuvums, dzīves labākie gadi (jo bieži slimība izvēlējās gados jaunus cilvēkus) uzdzīvošanas kāre, un tomēr cerība, ka notiks brīnums un pacients izveseļosies. Motīvu un iemeslu skaits šādai uzvedībai ir nebeidzams. Šī tuberkulozes slimnieku uzvedība nebija nekāds noslēpums ne ārstu ne sabiedrības acīs. Vieni uzskatīja, ka tuberkulozes slimnieki ir saslimuši, jo viņu uzvedība ir bijusi jau vaļīga pirms tam, otri, ka tikai pēc saslimšanas viņi ar pilnu krūti centās izbaudīt visu to, kas viņiem vēl ir atlicis. Mediķi ieteica ievērot apdomību un neaizrauties ar šīm jaunajām baudām, tomēr, cik no tā visa tika ievērots, tas ir palicis noslēpums un droši vien nekad netiks atklāts. Tuberkuloze un reliģija. Simboli un reālisms Un kā ir ar reliģiju? Kāds varētu jautāt, kāda ir tās loma tuberkulozes vēsturē. Ar tuberkulozei tika saistīti dažādi mīti un nezināmas lietas. Tā kā tuberkuloze bija neārstējama slimība, pati izvēlējās savus upurus neatkarīgi no dzimuma, tautības, bagātības vai sociālā stāvokļa, tad tā tika definēta kā dieva dusmu slimība. Tuberkuloze kopā ar reliģiju tiek saistīta jau daudzus gadsimtus atpakaļ, lūgšanas un dažāda veida reliģiskie rituāli, ir bijuši populāri jau ļoti sen un visās valstīs- sākot no Indijas līdz pat Grieķijai. Protams tā kā slimībai ir bijuši dažādi nosaukumi to ir grūti atrast senajos rakstos, bet tā ir minēta gan vecajā, gan jaunajā Derībā. Dažādu valstu svētajos rakstos var lasīt par tādu slimību ārstēšanu, kurai raksturīgs klepus, drudzis- kas netieši liecina par šīs slimības klātbūtni jau krietni daudz gadsimtus atpakaļ. Tāpat daudzi senie gleznojumi ir liecinieki tam, ka karaļi un to ģimenes locekļi ir veikuši dažādus rituālus, lai dziedinātu smagi slimos. Francijā slimniekiem tika izsniegta monēta, bet Anglijā medaļa un šie rituāli tika piekopti pat līdz 18.gs. beigām. Tomēr ar laiku attīstoties zinātnei praktizējošie ārsti un zinātnieki kļuva greizsirdīgi uz kroni un garīdzniecību par šo rituālu piekopšanu. Tam bija arī kāds pozitīva rezultāts - karaļnami veicināja zinātnes attīstību, lai kaut kādā veidā veicinātu smagi slimo dziedināšanu. Runājot par tuberkulozi un reliģiju daudzi svētie un reliģiozās personas bija slimas ar tuberkulozes visizplatītākajām formām -plaušu un kaulu. Un tas nozīmēja, ka tūkstošiem un tūkstošiem dažādu veidu lūgšanu tika sūtītas debesīs, lai glābtu slimības skartos. Šie reliģiozie cilvēki pakļāvās visam ko Dievs viņiem bija uzlicis, arī citi slimnieki samierinājās ar šo slimību, jo Dievs mīl visus. Tomēr baznīcas loma nav tikai dziļi simboliska. Sadarbojoties ar pragmatiskiem un enerģiskiem cilvēkiem reliģiskajām organizācijām ir bijusi ietekmīga loma dažādu slimnīcu un sanatoriju izveidē. Tāpat baznīcai ir bijusi nozīmīga loma Kalmeta (Calmette) darba atbalstīšanā tāpat arī Ziemeļu Līgas pret tuberkulozi aktivitātēs. Tas nozīmē kā baznīca lūgšanas ir aizstājusi ar daudz pragmatiskākām darbībām. Tuberkuloze un sabiedrība. Individuālā pieredze un kolektīvie priekšstati: Ģimenes noslēpumi un medicīnas līdzdalība Neatkarīgi no tā vai kādam tas patīk vai nē, un slimības attīstības 18. un 19.gs. epidēmijas laikā, ilgu laiku pirms tam tuberkuloze tika uzskatīta un vērtēta tikai pēc personiskās (individuālās) pieredzes. Tās traģiskums tika novērtēts pēc ievērojamu cilvēku traģiskajiem likteņiem. Āgrīna nāve pielika punktu daudziem pasākumiem, kas bija vērsti uz visu sabiedrību, daudz slimības upuru bija starp imperatoriem, karaļiem un ģenerāļiem, tomēr šī slimība bija vienas personas drāma un traģēdija. Patiesība ir tā, ka slimība piemeklēja arī daudzus nabagos, tomēr tās dramatisms tika uzsvērts visos tajos gadījumos, kad saslima kāds no priviliģētās kārtas. Līdz pat 19.gs beigām pastāvēja uzskats, ka tuberkuloze galvenokārt izvēlas jaunus, talantīgus cilvēkus, kuri sapņoja par slavas apvītu nākotni un savu sapņu piepildījumu. Nav šaubu par to, ka līdz 19.gs beigām visā Eiropā tika uzskatīts, ka tuberkuloze ir iedzimta slimība. Jo jau kopš senās Grieķijas tika novērots, ka tuberkuloze piemeklē vienas un tās pašas ģimenes locekļus vairākās paaudzēs. Tāpat tika novērots, ka tās bija ģimenes sievietes, kurām bija talants šo slimību nodot tālāk. Zinot slimības nopietnos draudus visai ģimenei un apkārtējiem, fakts par saslimšanu tika slēpts gan no paša slimnieka, gan no tuvu stāvošām personām, tādejādi šo faktu padarot par visas ģimenes noslēpumu. Ģimenes par šiem acīmredzamajiem simptomiem runāja kodētiem vārdiem; tā piem. nogurums un drudzis piemeklē ik vienu, kurš ir “pārstrādājies”. Ģimenes ārsti piedalījās šajā slepenajā spēlē ar saviem padomiem, kā veiksmīgāk noslēpt šo briesmīgo slimību. Iedzimtība pret infekciozitāti. Tuberkulozes kontroles sākuma aktivitātes Tuberkulozes infekciozitāte tika pierādīta tikai Villemina un Koha pētījumos, līdz tam brīdim pastāvēja uzskats, ka tā ir iedzimta slimība. Tūlīt pēc tam tika noteikt profilaktiskie pasākumi kā izvairīties no saslimšanas ar tuberkulozi, kā arī pētītas tās iespējas attīstīties kopā ar kādu citu slimību. Balstoties uz šiem pētījumiem tika izstrādāti dažāda veida noteikumi, pārstrādāti likumi kā cilvēkiem pašiem sevi pasargāt no saslimšanas ar tuberkulozi. Nobeiguma vietā Tuberkuloze vēl joprojām ir reāls drauds visai cilvēcei. Tā ir endēmiska jaunattīstības valstīs, kur saslimšana ir līdzvērtīga ar 19.gs Eiropas epidēmijas upuru skaitu. Tas nozīmē, ka jāapkopo visi teorētiskie un praktiskie spēki kā ar to cīnīties, lai ierobežotu jaunu saslimšanas gadījumu skaitu un pareizi lietotu visus pieejamos pret-tuberkulozes medikamentus. Mēs varētu runāt par uzvaru pār tuberkulozi, ja saslimšanas gadījumu skaits katrā valstī būtu mazāk kā 10/1 miljonu un tas turpinātu samazināties. Valstu sociāli ekonomiskās situācijas uzlabošanās var paveikt daudz vairāk nekā visu cilvēku vakcinācija. Pasaulē ir vērojama tendence, ka industrializētajās valstīs saslimstība samazinās, bet jaunattīstības valstīs Āfrikā un A-Āzijā tā pieaug. Tāpat ir jāņem vērā tuberkulozes epidēmija 1980os gados ASV lielākajās pilsētās- Ņujorkā un San-Francisko. Pilsētu urbanizācija ar to saistīto pārapdzīvotību un pieaugošo nabadzību, tāpat ar medicīniskās aprūpes trūkumu nabadzīgajiem iedzīvotājiem ir galvenais iemesls saslimstības pieaugumam. Arī jauno sērgu parādīšanās HIV un AIDS veicina tuberkulozes attīstību, kaut arī šie slimnieki parasti labi reaģē uz ārstēšanu. HIV epidēmijas uzliesmojumi A-Azijā, Sahāras reģionā un Āfrikā ir izraisījuši jaunu duālo infekciju HIV-TB. Vairāk kā puse no visiem AIDS pacientiem ar latentu TB var saslimt, kas nozīmē palielinātas briesmas visai sabiedrībai. Ar mērķi apkarot šos tuberkulozes draudus mēs varam izmantot visus mums pieejamos ieročus un metodes gan individuālajai ārstēšanai, gan profilaktiskajiem pasākumiem. Vakcinācija Kopš brīža, kad tika pierādītā tuberkulozes infekciozitāte, profilaktiskajiem pasākumiem ir svarīga loma cīņā pret tuberkulozi. Higiēnas un izolācijas pasākumiem ir vērā ņemama nozīmē, lai cīnītos ar šo slimību. Agrīna infekciozu tuberkulozes slimnieku izolācija un pareiza ārstēšana ir pirmais un galvenais nosacījums veiksmīgiem rezultātiem. Vakcinācijai pret tuberkulozi mums pieejamā vakcīna ir BCG, kura savu nosaukumu ir ieguvusi pateicoties saviem atklājējiem. Imunitātes veids, ko nodrošina šī vakcīna ir visai komplicēts un grūti klasificējams. Pirmo reizi BCG vakcīna tika izmantota 1921.gadā vairāk kā pēc desmit gadiem kopš tās atklāšanas. Bērniem ar iedzimtu tuberkulozi saslimšana gandrīz vienmēr beidzās fatāli, vakcīnas lietošana jaundzimušajiem nodrošināja iespēju pasargāt no nāvējošas slimības. Šodien pateicoties PVO plašai imunizācijas programmai gandrīz 3 biljoni pasaules iedzīvotāju ir tikuši vakcinēti ar BCG, ar viszemākajiem mirstības rādītājiem salīdzinot ar citām vakcīnām 60/1biljonu iedzīvotāju. Nav nekādu šaubu par to, ka sākotnēji tika izdarītas daudz un dažādas kļūdas. Tomēr vakcīna ir pierādījusi savu pozitīvo rezultātu. Taču pastāv daudz un dažādi jautājumi saistībā ar šo vakcinēšanu uz kuriem nav iespējams saņemt tūlītējas atbildes. Ko vajadzētu vakcinēt? Kā vajadzētu vakcinēt un kādā formā? Kad? Cik bieži? Tā kā nav vienas konkrētas atbildes uz visiem šiem jautājumiem, tad pastāv daudz un dažādi vakcinēšanas noteikumi, un nav vēl atrast skaidrs risinājums. Tas tikai vēl papildus liek izdarīt dažādus pētījumus, lai pierādītu šīs vakcīnas patieso efektivitāti cīņā ar tuberkulozi. Visi šie vakcīnas pētījumi ir saitīti ar empīriskiem datiem un tam nav konkrētu argumentu. Molekulārās bioloģijas un imunoloģijas pētījumi varētu nodrošināt turpmākās atbildes uz visiem šiem jautājumiem. Tuberkulozes paradigma Tuberkulozes apkarošanas pasākumi, neļauj mums būt pārliecinātiem par lielisku rezultātu sasniegšanu. Neveiksmes ārstēšana izmantojot pret tuberkulozes medikamentus, rezistence pret šīm zālēm, sociāli ekonomiskie un psiholoģiskie apstākļi, kas ir saistīti ar ilgstošo ārstēšanu, nepieciešamība izmeklēt un ārstēt vēl tūkstošiem neatklātos tuberkulozes gadījumus, tas viss liecina, ka ir nepieciešams paplašināt medicīniskos un sociālos pētījumus šajā jomā. Nesenie atklājumi biotehnoloģijā var uzlabot tuberkulozes diagnostikas metodes un stratēģijas, ārstēšanu un profilaksi, kā tas jau notiek ar citām infekcijas slimībām. Patreizējās tuberkulozes diagnosticēšanas metodes ir pārāk lēnas, pārāk dārgas un nav iespējams pielietot jaunattīstības valstīs, vai tām paaugstināta riska cilvēku grupām, kuras dzīvo valstīs, kurās nepastāv reāli tuberkulozes draudi. Kas attiecas uz tuberkulozes infekciju, patreiz pieejamās metodes nav ne pietiekoši jūtīgas, ne individualizējamas, ne skaidri interpretējamas: piem. indivīdiem, kas bijuši iepriekš inficēti, ādas tests nevar atšķirt tos, kuriem ir dzīvotspējīgs bacilis, kas var veicināt saslimšanu, no tiem, kuriem šis bacilis nav dzīvotspējīgs. Turklāt BCG vakcīna nepasargā no saslimšanas ar tuberkulozi (tas neattiecas uz visām formām). Tas nozīmē, ka zinātniskie pētījumi ir jāpaplašina tādās jomās kā molekulārā ģenētika un gēnu inženierija, kas varētu nodrošināt skaidras atbildes par organisma imūnsistēmas konkrēto reakciju, katrā no situācijām, kas saistītas ar tuberkulozi. Interesantā kārtā šie pētījumi varētu apstiprināt vēstures dogmu par to, ka šī slimība varētu būt saistīta ar noteiktām iedzimtības īpatnībām. Veicot pētījumus ar dzīvniekiem un izpētot dažu ģimeņu ciltskoku ģenētiskās īpatnības ir izdarīti secinājumi, ka daži specifiski ģenētiski substrāti nodod šo slimību tālāk nākošajām paaudzēm. Par spīti visiem šiem pētījumiem, nav skaidru pierādījumu tam, kāpēc tad īsti šī slimība uzbrūk kādiem konkrētiem indivīdiem un cilvēku grupām. Savā vairāku tūkstošu gadu pastāvēšanas laikā tuberkuloze nav pārstājusi mums sniegt ziņas par savu dīvaino dabu un uzvedību- ziņas, kuras mums tā arī līdz šim nav izdevies pilnībā atkodēt. Atsevišķi no tā ietekmes uz kultūru, cilvēces mākslu un sociālajiem, ekonomiskajiem un vēsturiskajiem apstākļiem ir jārunā par zinātniskajiem pētījumiem- imunoloģijā, farmācijā, epidemioloģijā un ārstēšanā. Pat vēl pavisam nesen ir radies vēl viens nopietns pētījumu jautājums- sabiedrības ekonomiskā veselība. Fascinējoša un unikāla, mistiska un draudīga, pazīstama un noslēpumaina, tā vēl joprojām ir saistīta ar bailēm, kaislībām, slimības lēkmēm un uzliesmojumiem kā arī zināšanām par cilvēka dabu. Visi augstākminētie materiāli un fakti ir ņemti no: "Jacques Chetien Tuberculosis The illustrated history of a disease Volume I 1998" "Tuberkuloze” Ilustrēta slimības vēsture I daļa 1998. gads" ________________________________________ Tuberkulozes vēsture Latvijā Baltā puķe Simbols - brīvprātīgai līdzekļu vākšanai tuberkulozes apkarošanai visā pasaulē. Baltās puķes dienā (parasti pavasara svētdienā) pret ziedojumiem iegūto baltās margrietiņas ziedu (papīra) piesprauž pie apģērba, grezno automašīnu, ievieto veikala skatlogā utt. Rīgā pirmo baltās puķes dienu sarīkoja 1912. gadā Vidzemes tuberkulozes apkarošanas biedrība. Sākoties Pirmajam Pasaules karam, Vidzemes tuberkulozes apkarošanas biedrības darbība tika pārtraukta, bet tās pakļautībā esošā tuberkulozes sanatorija ”Biķernieki” nodota Sarkanā Krusta rīcībā. Latvijas tuberkulozes apkarošas biedrību nodibināja 1923.gadā. No 1924.gada maijā tā rīkoja Baltās puķes dienu visā Latvijā. Par tās norisi bija atbildīga Latvijas tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšsēdētāja Elza Klaustiņa. Biedrība organizēja mantu un naudas loterijas, labdarības tirdziņus, laimes akas, koncertus, teātra izrādes, priekšlasījumus, izdeva greznuma telegrammas, speciālas pastmarkas, sērkociņu kastīšu etiķetes. Latvijas tuberkulozes apkarošanas biedrība pastāvēja līdz 1937 gadam, kad izveidoja veselības veicināšanas biedrību, kuras ietvaros tā turpināja darbu kā Tuberkulozes apkarošanas sekcija līdz 1940.gada jūnijam. Latvijas tuberkulozes apkarošanas biedrība atjaunota 1993.gadā Lotringijas krusts – dubultkrusts 19.gs. beigās 20.gs. sākumā, pasaulē organizējās starptautiskā līga cīņai ar tuberkulozi, kas savukārt organizēja starptautiskās konferences. 1902.gadā Berlīnē tika pieņemta starptautiska emblēma, kas simbolizēja cīņu ar tuberkulozi. Tas bija sarkanais krusts ar divām horizontālām, galos nedaudz uzliektām līnijām. Sākumā abas līnijas bija vienādas, laika gaitā augšējā kļuva īsāka un abas līnijas iztaisnojās. Priekšlikumu par šādu emblēmu iesniedza Parīzes delegāts doktors Sirsirons. Šāds krusts jau bija zināms viduslaikos, kā Bizantijas un Jeruzalemas patriarhu krusts, un ticis izmantots krusta gājienā kā Lotringijas markgrāfa Godfrida personīgais ģerbonis laikā (1099.g.), kad viņš bija Jeruzalemes pārvaldītājs. Kopš tā laika šis krusts tiek dēvēts par Lotringijas krustu. Valstīs, kurās valdošā reliģija bija musulmanisms un nebija pieņemama krusta zīme, sarkanā Lotringijas krusta horizontālās līnijas aizvietoja ar diviem apgāztiem pusmēnešiem, vēršot to izliektās malas uz leju. ASV Lotringijas krustu, kā nacionālās prettuberkulozes asociācijas emblēmu pieņēma 1906. gadā. No 1920.gada Lotringijas krusts tiek izmantots kā prettuberkulozes cīņas emblēma labdarības pasākumos - loterijas biļetēs, pastmarkās u.c. Ļoti bieži tas tiek izmantots kopā ar Balto puķi.
• 24.marts - Pasaules tuberkulozes diena
  1882.gada 24.martā vācu ārsts Roberts Kohs Berlīnē pasaulei paziņoja par tuberkulozes izsaucēja – mikobatērijas atklāšanu. Nākamajā dienā par viņa sasniegumu uzzināja visa pasaule. 1905.gadā R.Kohs par šo atklājumu tika apbalvots ar Nobela prēmiju. Par godu R.Koha atklājuma 100 gadu jubilejai 1982.gadā Starptautiskā Tuberkulozes un Plaušu Slimību savienība ieteica 24.martu atzīt par Pasaules Tuberkulozes dienu. Pēc Pasaules Veselības Organizācijas aicinājuma 1996.gadā šī diena tiek aizvien plašāk atzīmēta visā pasaulē. Tā nav svētku diena, bet laiks, kad domājam un runājam par šo visvairāk izplatīto infekcijas slimību, kas ir veiksmīgi ārstējama un, tomēr, katru gadu nogalina vairāk kā 2 miljonu cilvēku visā pasaulē.
• Bērnu tuberkuloze
  Tuberkuloze un tās īpatnības bērniem Bērni, līdzīgi pieaugušajiem, inficējas ar tuberkulozi (TB) ieelpojot inficētas gaisa – pilienu daļiņas, ko apkārtējā vidē izdala slimi cilvēki. Zīdaiņiem un maziem bērniem ir nepietiekošas organisma pretestības spējas, tāpēc viņi ir sevišķi uzņēmīgi pret šo slimību.Ja tuberkulozes nūjiņa ir iekļuvusi bērna organismā, tā ar asins un limfas starpniecību var tikt iznēsāta pa visu organismu. Visbiežāk TB izsaucējs sākotnēji nonāk limfmezglos, kas atrodas ap traheju un bronhiem. Šādu slimības formu bērniem sauc par intratorakālo limfmezglu TB. Vai saslimst visi ar TB inficētie bērni? Slimība attīstās tikai nelielam skaitam bērnu, parasti tiem, kuriem ir pazeminātas organisma pretestības spējas un ir bijis kontakts ar TB slimnieku. Bērna pretestības spējas TB izsaucējam izteikti pazemina: - nepietiekams vai nepilnvērtīgs uzturs; - slikti dzīves apstākļi (pārblīvētas, slikti uzkoptas, nevēdinātas telpas u.c.) - blakusslimības; - psihoemocionāls stress, pārslodze u.c. Kā var inficēties ar tuberkulozi? Mazi bērni parasti inficējas no TB slimnieka ģimenē, no kaimiņiem, radu vai tuvu draugu lokā. Lielākie bērni var inficēties arī ārpus ģimenes – sabiedriskās vietās, kur pavada savu brīvo laiku. Kā nevar inficēties ar tuberkulozi? - lietojot kopīgus sadzīves priekšmetus - traukus, dvieļus u.c.; - ar apģērbu; - pieskaroties slimajam cilvēkam. Kādas ir tuberkulozes pazīmes bērniem jeb slimības klīniskie simptomi? Nav īpašu pazīmju, kas būtu raksturīgas tikai tuberkulozei. Šī slimība var noritēt kā akūta vīrusu infekcija, gripa, pēc kuras bērns nevar ilgstoši atveseļoties, ieildzis bronhīts, pneimonija, kas nepadodas ārstēšanai, perifēro limfmezglu palielinājums u.c., slimības sākums bieži ir nemanāms. Mazie bērni sāk sliktāk pieņemties svarā vai zaudē svaru, ir nervozi, raudulīgi, kaprīzi, saguruši, ar pasliktinātu apetīti. Lielākie bērni var sūdzēties par galvassāpēm, reiboņiem, nogurumu, miegainību, sirdsklauvēm, var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra 37,1-37,8⁰ C un pasliktināties sekmes skolā. Reizēm slimības pazīmju vispār nav. Līdz pusaudžu vecumam reti sastop slimības klīniskās formas ar TB baciļu izdalīšanu. Plaušu audu bojājums bērniem nav izteikts un krēpu izdalīšanās neliela, arī tajos gadījumos, ja novēro klepu. Slimībai progresējot var pievienoties elpas trūkums, reizēm sāpes krūšu kurvī. Ja netiek uzsākta TB ārstēšana un bērns turpina atrasties kontaktā ar slimo cilvēku, vieglai TB formai var pievienoties plaušu audu bojājums, bronhu, pleiras iekaisums, nieru, acu, kaulu, locītavu vai centrālās nervu sistēmas TB. Centrālās nervu sistēmas un smadzeņu apvalku TB visbiežāk var attīstīties bērniem, kuri nav saņēmuši aizsargpoti (BCG vakcīnu) pret TB. Taču pusaudžu vidū strauji pieaug bacilāro (izdala TB baciļus apkārtējā vidē) pacientu skaits, jo tiem attīstās destruktīvi plaušu bojājumi, līdzīgi kā pieaugušajiem. Šādi pacienti klepojot izplata infekciju tālāk. Kas ir BCG vakcīna? BCG vakcīna satur novājinātus TB baciļus, kas neizraisa slimību. Vakcīna stimulē organisma pretestības spēju paaugstināšanos pret tuberkulozi. Vakcināciju pret TB parasti izdara dzemdību nodaļā bērna 2.-3. dzīves dienā. Divu mēnešu laikā bērnam izstrādājas imunitāte pret tuberkulozi. Vakcīna pasargā no saslimšanas ar smagām tuberkulozes formām, bet nepasargā no inficēšanās un vieglām slimības formām. Vakcīnu bērnam ievada kreisajā augšdelmā. Potēšanas vietā sākumā veidojas pūslītis, reizēm čūla, tad tā pakāpeniski sadzīst un paliek neliela rēta. Kā savlaicīgi atklāt tuberkulozi? Ir divu veidu tuberkulozes diagnostika – aktīvā un pasīvā. Pasīvā TB diagnostika - slimnieks ar sūdzībām griežas pie ārsta, tiek veikta izmeklēšana un noteikta diagnoze. Aktīvā TB diagnostika - ja bērniem bieži ir sūdzības, parādās jau komplicētu, "ielaistu” TB formu gadījumos, izmanto tuberkulīna ādas raudzi – Mantoux testu (Mantū tests). Kam var būt paaugstināts risks inficēties un saslimt ar tuberkulozi? Riska grupas saslimšanai ar tuberkulozi: - bieži slimojošie ar akūtām respiratorām vīrusu infekcijām, atkārtotiem bronhītiem, pneimonijām (plaušu karsonis); - cukura diabēta slimnieki; - ilgstoši saņem hormonus aizvietojošus līdzekļus; - nav saņēmuši tuberkulozes (BCG) vakcīnu; - pēc BCG vakcīnas ievadīšanas nav izveidojusies rētiņa; - bērni ar īpašām vajadzībām, kuri ilgstoši neapmeklē skolu vai mācās mājās; - no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm (vecāki - alkohola vai citu apreibinošu vielu atkarīgi, ilgstoši bezdarbnieki); - bērni, kuriem kaimiņos dzīvo TB slimnieks (ir kopējs dzīvoklis, viena kāpņu telpa vai citas koplietošanas telpas); - iebraucēji no valstīm, kurās ir augsta saslimstība ar tuberkulozi; - bērni, kuri bieži mainījuši dzīves vietu pēdējo gadu laikā; - bērni, kuri mācās internātskolās, uzturas krīzes centros, patversmēs, sociālās aprūpes centros. Ja bērnam ir paaugstināts saslimšanas risks ar TB, tad ģimenes ārstam vai citam medicīniskajam darbiniekam tuberkulīna ādas tests bērnam jāizdara regulāri vienu reizi gadā. Ja medicīnas darbinieks, tuberkulīna testa izdarīšanas vietā konstatē audu sablīvējumu (infiltrātu), bērnu tālākai izmeklēšanai un veselības stāvokļa izvērtēšanai jānosūta pie tuberkulozes speciālista. Vecākiem bērns pie speciālista jāaizved mēneša laikā. Neizteikts apsārtums tuberkulīna ievadīšanas vietā var būt saistīts ar dzemdību nodaļā izdarīto TB vakcīnu. Šie bērni ir pilnīgi veseli, neinficēti ar tuberkulozi. Ja bērns ir inficējies ar tuberkulozi, bet slimības simptomus nenovēro, tuberkulozes speciālista uzraudzība viņam nav nepieciešama. Ja ar tuberkulozi inficēts bērns bieži slimo, ir nelabvēlīgi sadzīves apstākļi, saņem nepilnvērtīgu vai nepietiekošu uzturu, pastāv liels risks attīstīties slimībai. Šādos gadījumos bērnam nozīmē profilaktisko ārstēšanu speciālista uzraudzībā un atkārtotu izmeklēšanu. Ja konstatē, ka bērns ir saslimis ar TB, nekavējoties jāuzsāk ārstēšana. Infekcijas avota meklēšana Ja bērns ir inficēts vai slims ar TB, ir jāpārbauda visas iespējamās kontaktpersonas – vecāki un pārējie ģimenes locekļi, radinieki vai kaimiņi, ar kuriem regulāri satiekas, auklītes, tuvākie draugi u.c., lai atklātu infekcijas avotu. Kā ārstē ar TB slimos bērnus? Ja bērns ir saslimis ar TB, viņam ir jāsaņem ilgstoša ārstēšana ar vairākiem medikamentiem. Pirmos 2 mēnešus vēlams ārstēties slimnīcā, lai kontrolētu nevēlamās medikamentu blakusparādības un novērotu terapijas efektivitāti. Pie labvēlīgas slimības norises, tālāko ārstēšanos var turpināt arī ambulatori. Ārstēšanas kursa ilgums parasti ir 6-8 mēneši, bet var tikt noteikts arī individuāli atkarībā no TB klīniskās formas smaguma. Bērniem, tāpat kā pieaugušajiem, TB ārstēšanā ievēro DOT principus – stingri kontrolētu medikamentu saņemšanu medicīnas personāla uzraudzībā. Kā pasargāt bērnus no TB? Zīdaiņi ir visuzņēmīgākie pret TB, tāpēc 2 mēnešus pirms bērniņa piedzimšanas, visiem pieaugušajiem ģimenes locekļiem, kuri dzīvos kopā vai tiksies ar jaundzimušo, ir jāpārbauda sava veselība, jāizdara plaušu rentgenoloģiska izmeklēšana. Tūlīt pēc dzemdībām jāizmeklē arī bērna māti. Ja bērna ģimenē kāds ir slims ar aktīvu TB, viņu nepieciešams izolēt no jaundzimušā uz 2 mēnešiem, kamēr bērnam izstrādāsies imunitāte pēc ievadītās BCG vakcīnas. Kas jāatceras, lai pasargātu bērnu no saslimšanas ar tuberkulozi un, lai to savlaicīgi atklātu? - bērnus parasti ar TB aplipina slimi pieaugušie. Ja saslimis ģimenes loceklis, tuvs radinieks, labi pazīstams kaimiņš, ar kuru bērns ir ticies, nepieciešams bērnu tūlīt izmeklēt, bet slimniekam ir nekavējoties jāārstējas, lai apturētu tālāku slimības izplatīšanos; - vecākiem vai aizbildņiem ir jāzina vai bērns ir saņēmis BCG vakcīnu; - ja bērns ir TB riska grupā, rūpīgi jāseko tuberkulīna raudžu regulārai izdarīšanai 1 reizi gadā; - nedrīkst uzsākt pašārstēšanos, jo nepareiza un neregulāra zāļu lietošana tuberkulozes izsaucēju padara nejūtīgu pret medikamentiem un slimība kļūst neizārstējama; Padomi vecākiem - regulāri pārbaudiet savu bērnu veselību; - ja radu vai paziņu lokā , kāds ir saslimis ar TB un bērns ar šo cilvēku ir ticies, aizvediet bērnu pie ārsta, vislabāk tuberkulozes speciālista un pārbaudiet, vai viņš nav inficējies vai saslimis ar tuberkulozi; - vienmēr painteresējieties par savu bērnu auklītes veselības stāvokli. Bērni augs stipri un būs veseli tikai tādā vidē, kas brīva no tuberkulozes nūjiņām!
• Multirezistenta tuberkuloze
  Multirezistenta tuberkuloze (MR-TB) Zāļu rezistence Tuberkulozes izsaucēja rezistence pret prettuberkulozes zālēm ir pazīstama, kopš tika atklāts pirmais prettuberkulozes medikaments - streptomicīns 1945. gadā. Tomēr, pateicoties zinātnes atklājumiem, jauno medikamentu ieviešanai un kombinētai ķīmijterapijai līdz pat 90-to gadu sākumam zāļu rezistence nebija nopietna problēma TB apkarošanā pasaulē un arī Latvijā. Ļoti straujš rezistences un multirezistences pieaugums reģistrēts kopš 1994.gada. Tuberkulozes izsaucēja zāļu rezistence ir tās nejutība pret prettuberkulozes zālem - vienu vai vairākām. MR-TB ir specifiska zāļu rezistentās tuberkulozes forma, kas ir rezistenta vismaz pret izoniazīdu un rifampicīnu (diviem pamatmedikamentiem tuberkulozes ārstēšanas režīmā) ar vai bez rezistences pret citiem medikamentiem. Ja attīstās rezistence pret izoniazīdu un rifampicīnu (visefektīvākie I rindas medikamenti) tuberkulozes ārstēšana ir daudz grūtāka. Kopš 1994.gada zāļu rezistences uzraudzība tiek veikta regulāri. Zāļu rezistence un multirezistence ir sastopama visās valstīs, bet visaugstākā saslimstība ar šo tuberkulozes formu ir Pasaules Veselības Organizācijas Austrumeiropas reģionā (bijušās Padomju Savienības valstīs). Pēc Pasaules Veselības Organizācijas novērtējuma, katru gadu 488 000 cilvēku saslimst ar multirezistentu tuberkulozi, kas ir saistīts ar nepietiekošām investīcijām tuberkulozes apkarošanā pasaulē, medikamentu trūkumu un to zemo kvalitāti, nepareizu tuberkulozes ārstēšanu un šīs slimības izplatību sabiedrībā. Nopietns drauds tuberkulozes apkarošanā ir ekstensīvi rezistenta tuberkuloze. Pašreizējā pasaules globalizācijas procesā, pieaugot starptautiskajai ceļošanai un migrācijai, ikvienai valstij pastāv reāls drauds saskarties ar šo problēmu - multirezistentas tuberkulozes uzliesmojumiem. Kā veidojas MR-TB Zāļu rezistence un multirezistence ir cilvēku darbības izraisīts fenomens. Zāļu rezistentās tuberkulozes cēloņi ir neregulāra, daļēja vai nepareiza jūtīgās tuberkulozes ārstēšana. Ir ļoti svarīgi, lai ikviens tuberkulozes pacients pildītu nozīmēto ārstēšanas režīmu un tiktu izārstēts. Tādos gadījumos rezistence pret zālēm neveidojas. Rezistence veidojas, ja ārstēšana ir neregulāra, nozīmēts nepareizs ārstēšanas režīms vai nozīmētās zāles ir zemas kvalitātes un neefektīvas. Pacientus, kuriem ir attīstījusies nejutība pret zālēm vai tie ir inficējušies ar rezistentiem TB baciļiem, ir daudz grūtāk izārstēt. Zāļu jutīgo tuberkulozi var izārstēt no 6-8 mēnešiem, lietojot pirmās rindas medikamentus (rifampicīnu, izoniazīdu, pirazinamīdu, etambutolu un streptomicīnu). MR-TB ir izārstējama, bet ir nepieciešams intensīvs 2 gadus ilgs ķīmijterapijas kurss. Otrās rindas medikamenti, kas ir nepieciešami ķīmijterapijas kursam ir: kanamicīns, kapreomicīns, ofloxacīns, ciprofloksacīns, cikloserīns, para-aminosalicil skābe (PAS) un protionamīds. Šāda ārstēšana ir daudz dārgāka, izraisa dažādas zāļu blaknes. MR-TB pacienti, kuriem nav iespējams saņemt ārstēšanu ar II rindas zālēm praktiski nav izārstējami. MR-TB apkarošana Latvijā Lai pārvarētu radušos krīzi, veikti visi nepieciešamie pasākumi: ieviesta DOTS stratēģija TB ārstēšanā; 1997.gadā MR-TB ārstēšanai izveidots ārstu konsīlijs un uzsākta MR-TB pacientu ārstēšana ar II rindas zālēm; ieviesta zāļu rezistences uzraudzība; nodibināta MR-TB uzraudzības padome; ar valdības atbalstu iepirktas II rindas zāles šo slimnieku ārstēšanai; infekcijas tālākas izplatīšanās ierobežošanai izveidotas specializētas ārstniecības iestādes; 1998.gadā izstrādāta DOTS-plus programma MR-TB slimnieku ārstēšanai ar individuāliem režīmiem un MR-TB apkarošanu; izveidota sistēma MR-TB slimnieku ziņošanai un reģistrēšanai, 2000.gadā uzsākta MR-TB slimnieku reģistra izveide; 2000.gadā PVO darba grupa MR-TB apkarošanai apstiprināja Latvijas DOTS-plus programmu un iekļāva to pasaules Pilot projektu skaitā. PVO ”Green Light Committee” ir devusi iespēju Latvijai iegādāties II rindas medikamentus par ievērojami zemākām cenām. Green Light Committee PVO MR-TB Darba grupa ir izveidojusi „Green Light Committee”, kuras mērķis ir risināt II rindas medikamentu cenu politiku, lai valstīm ar augstu saslimstību ar MR-TB un nepietiekošiem resursiem, radītu iespēju šo pacientu ārstēšanai, kā arī veicinātu pareizu MR-TB apkarošanas projektu (DOTS-plus) izstrādi un to efektīvu ieviešanu. „Green Light Committee” sekretariāts atrodas PVO galvenajā mītnē, Ženēvā. Tā kā PVO MR-TB Darba grupa ir konstatējusi, ka galvenais šķērslis veiksmīgai DOTS-plus Pilot projektu ieviešanai ir iespēja iegādāties II rindas medikamentus, tad sadarbojoties ar lielākajām pasaules farmācijas firmām „Green Light Committee” ir izstrādājusi kopēju sadarbības programmu cīņai ar MR-TB. Zāļu ražotāji ir piekrituši samazināt medikamentu cenas, tādējādi nodrošinot veiksmīgu DOTS-plus stratēģijas ieviešanu, ievērojot visas Scientif Panel rekomendācijas. Tas veicinās veiksmīgu ārstēšanu izmantojot II rindas medikamentus un novērsīs rezistences rašanos pret II rindas medikamentiem. Ekstensīvi rezistenta tuberkuloze (XR-TB) 2006.gadā pasaulē pirmo reii oficiāli ir publicēti dati par ekstensīvi rezistentas tuberkulozes formu. Tā ir MR-TB apakšgrupa. Šiem pacientiem tuberkulozes izsaucējs ir rezistents ne tikai pret I rindas prettuberkulozes medikamentiem, bet arī pret II rindas prettuberkulozes medikamentiem - vienu no injicējamām (kanamicīnu, amikacīnu vai kapreomicīnu) un jebkuru no fluorkvinoloniem (ofloksacīnu, moxifloksacīnu, levofloksacīnu, gaxifloksacīnu).
• Tuberkuloze un HIV/AIDS
  Pēc Pasaules Veselības Organizācijas datiem vairāk nekā 21 miljons cilvēku pasaulē dzīvo ar HIV/AIDS. HIV/AIDS un tuberkulozes duālā infekcija ir 11,7 miljoniem cilvēku (1999.gadā). Duāli inficētiem cilvēkiem ir 30 reizes lielāka iespēja attīstīties tuberkulozes slimībai viena gada laikā. Lai gan tuberkuloze bez asociācijas ar HIV ir pārsvarā, tomēr, ja tuberkuloze ir saistīta ar HIV, tā progresē ātrāk un tādējādi HIV epidēmijas pieaugums izraisa radikālas pārmaiņas tuberkulozes epidemioloģijā un padara tās apkarošanu sarežģītu. Ļoti strauji HIV inficēto pieaugums intravenozo narkotiku lietotāju vidū saistīts ar līdzigu tuberkulozes attīstību šai populācijas daļā. Augstāka saslimstība ar multirezistentu tuberkulozi sabiedrībā norāda uz šīs epidēmijas izplatības iespēju HIV inficēto vidū. Ir jāpārskata profilaktiskā, diagnostiskā un terapeitiskā stratēģija HIV/AIDS pacientiem. Katru gadu reģistrē arvien jaunus saslimšanas gadījumus ar tuberkulozes/HIV duālo infekciju. Ir svarīga agrīna tuberkulozes diagnostika HIV inficētām personām. Regulāru veselības pārbaudi katru gadu rekomendē, lai izslēgtu saslimšanu ar tuberkulozi. HIV inficētām personām ar plaušu simptomiem (klepus), paaugstināta temperatūra, neskaidru drudzi vienmēr jāizdara izmeklējumi uz tuberkulozi.
• Ārpusplaušu tuberkuloze
  Tuberkuloze ir infekcijas slimība, kas var skart jebkuru audu un orgānu sistēmu, tomēr tuberkuloze visbiežāk skar plaušas. Inficēšanās laikā tuberkulozes izsaucējs - tuberkulozes mikobaktērija iekļūst asins straumē un nonāk dažādos audos un orgānos, kur paliek ilgstoši "snaudošā" stāvoklī, bet slimību neizraisa. Dažādu nelabvēlīgu faktoru ietekmē šīs mikobaktērijas sāk dalīties, izraisot patoloģisku procesu kādā no orgāniem. Parasti ārpusplaušu TB ir vienlaicīgi ar plaušu bojājumu, tomēr nereti tas ir izolēts process. Elpošanas orgānu tuberkuloze ir epidemioloģiski visnozīmīgākā. Slimais cilvēks klepojot, šķaudot, runājot, atkrēpojoties kopā ar sīkiem siekalu pilieniem apkārtējā vidē izdala tuberkulozes mikobaktērijas, turpretī ārpusplaušu tuberkulozes pacienti ir neinfekciozi, jo ārējā vidē mikobaktērijas neizdala. Pie ārpusplaušu TB formām pieskaitāmas: intratorakālo limfmezglu tuberkuloze; tuberkulozie pleirīti; centrālās nervu sistēmas tuberkuloze; acu, ādas, kaulu un locītavu tuberkuloze. Tuberkulozais pleirīts Tuberkulozais pleirīts pie ārpusplaušu TB tie pieskaitāmi tikai tad, ja nav vienlaicīgs plaušu bojājums. Biežākās sūdzības tuberkulozā pleirīta gadījumā ir par sāpēm krūtīs, elpas trūkumu, sausu klepu un paaugstinātu temperatūru. Slimības sākums var būt akūts vai pakāpenisks. Noteikt pleirīta izcelsmi palīdz pleiras punkcija ar iegūtā materiāla izmeklēšanu uz tuberkulozes mikobaktērijām (atrod tikai 20% gadījumu), histoloģisku izmeklēšanu (pozitīva ir 70-80% gadījumu). Tuberkulozais meningīts Smadzeņu apvalku tuberkuloze jeb tuberkulozais meningīts ir sevišķi bīstama tuberkulozes forma nevakcinētiem bērniem, turpretī vakcinētiem bērniem parasti šo formu nenovēro. Tuberkulozes mikobaktērija smadzenēs un meningiālajos apvalkos nonāk pa asins straumi miliāras TB gadījumā, vai arī atdzīvojoties primārās TB perēkļiem, izraisot: smadzeņu apvalku iekaisumu, smadzeņu asinsvadu iekaisumu un tuberkulozo perēkļu formēšanos smadzeņu vielā. Šie trīs procesi nosaka slimības ainu. Parasti simptomi attīstās 2-8 nedēļu laikā. Parādās vispārējie simptomi, uzvedības traucējumi, bieži arī redzes traucējumi, smadzeņu apvalku kairinājuma simptomi: galvas sāpes, vemšana, sprandas muskuļu stīvums, specifiski galvas nervu bojājumi. Slimībai progresējot, novēro dažādas pakāpes samaņas traucējumus, parēzes un paralīzes. Nozīmīgākā ir smadzeņu šķidruma - likvora izmeklēšana. Ārstēšanas rezultāts atkarīgs no tā, cik ātri tiek uzsākta ārstēšana. Apmēram 10-30% pacientu paliek smagas sekas parēžu un paralīžu veidā, kā arī neatgriezenisks redzes zudums. Kaulu un locītavu sistēmas tuberkuloze Kaulu un locītavu sistēmas tuberkuloze ir smaga TB forma ar nopietnām, invaliditāti izraisošām sekām. Biežākās lokalizācijas ir balsta locītavas un kauli, kur ir labāka asinsapgāde: mugurkauls, gūžas locītava, ceļa locītava, pēdas kauli un locītavas, retāk tiek skartas pleca un elkoņa locītavas. Pirmais simptoms parasti ir sāpes, tāpēc pacients cenšas ierobežot kustības. Locītava pietūkst pakāpeniski, taču nenovēro lokālu temperatūras paaugstināšanos un apsarkumu kā citu strutainu iekaisumu gadījumā. Procesam progresējot, tiek bojāts locītavas skrimslis, veidojas sastrutojums. Mugurkaula TB gadījumā novēro skriemeļa iekaisumu, kas pēc tam pāriet uz starpskriemeļu disku, radot skriemeļa un diska sabrukumu. Slimībai progresējot, gar mugurkaulu veidojas sastrutojums. Parasti bojāti 2 vai 3 blakusesošie skriemeļi. Mugurkaula bojājums smagos gadījumos izraisa muguras smadzeņu nospiedumu. Kaulu locītavu tuberkulozi diagnosticē izdarot rentgenogrammas. Kaulu locītavu tuberkulozes ārstēšanā bez prettuberkulozes zālēm bieži nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Nieru un urīnceļu tuberkuloze Ar šo fornu biežāk slimo vīrieši. Parasti slimība sākas ar nieres iekaisumu, vēlāk veidojas dobumi līdz pat nieres sabrukumam. Tuberkulozei raksturīgo simptomu nav. Bieža, sāpīga urinēšana, trulas, lēkmjveida sāpes jostas un krustu rajonā ir arī citu nieru iekaisumu gadījumā. Infekcija var izplatīties uz zemāk esošajiem urīnceļiem un, anatomisku īpatnību dēļ, vīriešiem arī uz dzimumorgāniem. Diagnostikai veic: urīna analīzi, urīna uzsējumu uz tuberkulozes mikobaktērijām, ultrasonogrāfiju un rentgenoloģisku izmeklēšanu ar kontrastvielu. Limfmezglu tuberkuloze Novēro palielinātus dažādas lokalizācijas limfmezglus, galvenokārt - kakla grupas.Slimības sākumā limfmezgli nedaudz palielināti - apmēram 2 cm diametrā. Tie ir nesāpīgi, mīkstas konsistences, nesaistīti savā starpā un ar apkārtējiem audiem. Slimībai progresējot, to izmēri palielinās, tajos ir daudz kazeozās masas, izšķīst limfmezgla kapsula. Šajā laika limfmezgli paliek sāpīgi, veidojas konglomerāti, kas saistīti ar apkārtējiem audiem, strutas var izlauzties uz āru. Izšķirošā nozīme ir bakterioloģiskiem un histoloģiskiem izmeklējumiem. Nepieciešama operācija, lai izņemto limfmezglu varētu izmeklēt. Miliārā tuberkuloze Tā ir īpaša tuberkulozes forma, kad dažādos audos un orgānos veidojas sīki 1-2 mm diametrā tuberkulozes perēkļi. Miliārās tuberkulozes norise var būt ļoti daudzveidīga. Tā var noritēt ļoti akūti - tā saucamā akūtā tuberkulozā sepse, kad visos audos un orgānos veidojas nekrozes perēkļi, kas satur tuberkulozes baciļus. Bieži šādas akūtas norises iznākums ir nāvējošs. Biežāk tomēr ir lēnāka norise, kad izveseļošanās iespējas ir labas. Veciem cilvēkiem miliāra tuberkuloze var noritēt ļoti atipiski - bez temperatūras reakcijas. Miliāras tuberkulozes pacienti visbiežāk ierodas pie ārsta ar sūdzībām par ilgstoši paaugstinātu temperatūru un vispārējiem slimības simptomiem. Diagnostika ir grūta, sevišķi slimības sākumā. Rentgenogrammās un datortomogrammā pārmaiņas neredz, tādēļ ilgstoša drudža gadījumā nepieciešams veikt dažādu audu paraugu izmeklēšanu mikroskopā. Tāpēc veic kaulu smadzeņu, aknu, plaušu biopsiju, jo tās ir biežāk bojātās vietas miliārās tuberkulozes gadījumā. Ārpusplaušu TB bakterioloģiski pierādīt grūti, tādēļ diagnostika balstās uz histoloģiskiem izmeklējumiem un klīnisko ainu. Ārstēšana ir tāda pat kā plaušu tuberkulozes gadījumā, tomēr dažreiz nepieciešama ilgstošāka ārstēšana, kā arī ķirurģiska ārstēšana.