Lai palielinātu vai samazinātu teksta burtu izmēru, izmantojiet šādas klaviatūras taustiņu kombinācijas: 
Slimnīcas vēsture
Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca ir izveidota, apvienojot vairākas medicīnas iestādes, kas agrāk darbojās neatkarīgi viena no otras. Sekojot Valsts veselības aprūpes struktūrplāna vadlīnijām, 2005.gada 1.augustā tika izveidota VSIA “Rīgas Austrumu slimnīca”, kurā apvienojās trīs agrāk patstāvīgas slimnīcas –„Biķernieki”, „Latvijas Onkoloģijas centrs” un „Linezers”.
2007.gada 3.septembrī Rīgas Austrumu slimnīcai tika pievienots arī Diagnostikas centrs un Patoloģijas centrs. Mainījās arī pašas slimnīcas nosaukums – SIA “Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca”.
2008.gada pavasarī tika pieņemts lēmums par klīniskās universitātes slimnīcas “Gaiļezers” un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas reorganizāciju apvienošanas ceļā.
2012.gada 1.aprīlī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca atbilstoši Ministru kabineta lēmuma, pārņēma ar infekciju slimību ārstniecību saistītās funkcijas, un slimnīcas sastāvā darbu uzsāka stacionārs „Latvijas Infektoloģijas centrs” un stacionārs „Tuberkulozes un plaušu slimību centrs”.
2016.gada janvārī darbu uzsāk rekonstruētais stacionāra „Gaiļezers” Operāciju bloks 7017,6 m2 platībā, kas pēc rekonstrukcijas kļuvis par Baltijā lielāko operatīvās ķirurģijas centru. Divos stāvos izvietotas 22 daudzfunkcionālas augstas noslodzes operāciju zāles ar lielu pacientu caurlaidību, paaugstinātu pacientu drošību un modernu augsto tehnoloģiju pieejamību, kā arī komfortabliem darba apstākļiem personālam. Būtiski ir uzlabots epidemioloģiskais režīms un samazināts intrahospitālās infekcijas risks, ko nodrošina īpašas ventilācijas sistēmas. 7 zāles ir īpaši pielāgotas darbam ar jonizējošo starojumu. Ekspluatācijas laikā ir iespēja zāles brīvi komplektēt ar dažādiem mērķiem paredzētu ķirurģisko un anestezioloģisko aprīkojumu, līdz ar to ir gan universālas zāles ar augstu mobilitāti, gan zāles, kas īpaši piemērotas konkrētām augstas sarežģītības operācijām.
2017.gada beigās stacionārs “Linezers”, lai optimizētu ārstniecības pakalpojumu sniegšanu un efektīvāk izmantot resursus tika nodots Aizsardzības ministrijas valdījumā. Ilgus gadus “Linezerā” strādājušās struktūrvienības – hematoloģijas-transplantācijas, hematoloģijas, ķīmijterapijas, hematoloģijas un ķīmijterapijas ambulatorās un dienas stacionāra nodaļas tika pārceltas uz rekonstruētām, mūsdienīgi aprikotām telpām stacionārā “Latvijas Onkoloģijas centrs”.
2018. gada 1. februārī atklāta stacionāra “Gaiļezers” renovētā daudzprofilu poliklīnika. Poliklīnika tika paplašināta un kabineti izvietoti vietā, kur agrāk atradās stacionāra “Gaiļezers” administratīvais korpuss.
2020.gadā atklāts pilnībā rekonstruētais stacionāra “Gaiļezers” 1. korpuss, jeb puse no stacionāra nodaļām.
Pašlaik slimnīca nemitīgi attīstās, notiek telpu un apkārtnes rekonstrukcijas darbi. Plānots veikt jauna korpusa celtniecību, tā koncentrējot slimnīcas pakalpojumu sniegšanu vienā teritorijā.
Stacionāra „Gaiļezers” vēsture
Slimnīca „Gaiļezers” tika atklāts 1979.gada 2.martā kā tolaik vismodernākā slimnīca. Pirmais slimnīcas vadītājs bija Jānis Prombergs, kura personība lielā mērā noteica iestādes darba sākumperioda sekmes. Slimnīca pēc savas ieceres tika veidota kā daudzprofilu iestāde. Tās telpas paredzētas ārstniecības, zinātnes un izglītības darbam, tā ir mācību bāze topošajiem medicīnas darbiniekiem, gan pašmāju, gan ārvalstu studentiem.
Raugoties uz padarīto, „Gaiļezera” vēstures materiālos ar atzīmi „pirmo reizi Latvijā” dokumentēti 37 ieraksti, „pirmo reizi Baltijā” – 5 ieraksti, kā arī bijušajā PSRS un pat pirmo reizi pasaulē, ieviešot jaunu metodi lāzera neiroķirurģijas jomā. Daudzas izmeklēšanas un ārstēšanas metodes savu ceļu uzsākušas „Gaiļezerā”. Kā pirmie Latvijā tika atklāti Zāļu un saindēšanās informācijas centrs, Rīgas pilsētas Endokrīno slimnieku aprūpes centrs, Diabētiskās pēdas kabinets, Insulta vienība un pirmā Baltijā Cukura diabēta slimnieku apmācības klase. Atvērti Hipertensijas un Osteoporozes kabineti, un Bronhiālās astmas slimnieku apmācības kabinets. Daudzi „Gaiļezera” darbinieki saņēmuši augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. Vairāki slimnīcas darbinieki apbalvoti ar šā ordeņa goda zīmi.
Šobrīd stacionārs „Gaiļezers” ir lielākā neatliekamās palīdzības daudzprofilu veselības aprūpes iestāde, kas sniedz medicīnisko palīdzību visās svarīgākajās specialitātēs un nodrošina pilnu pacienta izmeklēšanu. Vienlaikus stacionārā „Gaiļezers” attīstīti plānveida ārstnieciskie pakalpojumi, kā arī pieejamas dažādu nozaru speciālistu ambulatorās konsultācijas.
Stacionārā norit mācību darbs, stiprinot sadarbību ar Rīgas Stradiņa universitāti un Latvijas Universitāti un veidojot „Gaiļezeru” arī kā zinātnes centru.
Kopš 2008.gada 1.augusta stacionārs “Gaiļezers” ir viens no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāriem.
Stacionāra „Biķernieki” vēsture
1944.gada aprīlī pie PSRS Tautas Komisariāta Dzelzceļa daļas tiek izveidota operatīvā grupa. Viens no operatīvās grupas uzdevumiem – atjaunot dzelzceļa slimnīcas, poliklīnikas un medicīniskos punktus. Dr. J. Vadziša vadībā Merķeļa ielā 21 darbu uzsāk Dzelzceļa slimnīca.
1963.gadā dr. V. Orlova vadībā slimnīca tiek pārvietota uz jaunajām telpām Lielvārdes ielā 68, kur atrodas joprojām. Dzīvei strauji pilnveidojoties, slimnīca kļūst ne tikai par Latvijas, bet par visa Baltijas dzelzceļa vadošo medicīnas iestādi. Šai statusā slimnīca pastāv apmēram 20 gadus.
1985.gadā darbs tiek uzsākts jaunā slimnīcas daudzstāvu korpusā. Sākotnējais korpusa celtniecības mērķis – izveidot telpas zinātniski pētnieciskajam darbam. 1988.gadā, slimnīcas vadītāja dr. Valērija Kipņa vadībā tiek veidotas jaunas nodaļas: kardioloģijas, traumatoloģijas un torakālās ķirurģijas, kuras iespēju robežās tiek komplektētas ar jaunāko medicīnas tehniku. Slimnīcā tiek ieviestas jaunas ārstniecības metodikas.
1991.gada 29.oktobrī tiek izdota Satiksmes ministrijas un Veselības aizsardzības ministrijas pavēle Nr.223 “Par Latvijas teritorijā izvietotā Baltijas dzelzceļa medicīnas dienesta iekļaušanu kopējā Latvijas veselības aizsardzības sistēmā”. Šo gadu var minēt kā reorganizācijas sākumu dzelzceļa medicīnā.
1992. gada 1. janvārī no Traumatoloģijas institūta uz Biķernieku slimnīcas telpām pārceļas Valsts Apdegumu centrs dr. M. Savickas vadībā. 5.maijā slimnīcā tiek izveidots Republikāniskais rehabilitācijas centrs bērniem un pusaudžiem ar dzirdes traucējumiem (šobrīd – Latvijas Bērnu Dzirdes centrs).
1996.gadā uz līdzšinējās Pediatrijas nodaļas bāzes, jaunās, moderni iekārtotās telpās izveidota Latvijas Bērnu Dzirdes centra Rehabilitācijas nodaļa bērniem ar dzirdes traucējumiem. Decembrī slimnīca iegūst jaunu statusu, kļūstot par bezpeļņas organizāciju valsts akciju sabiedrību “Dzelzceļa slimnīca “Biķernieki”. Līdz ar tās izveidi mainās arī slimnīcas organizatoriskā struktūra.
1997.gadā izveidota un darbu uzsāk Ambulatori – konsultatīvā nodaļa. 1999.gadā, izveidojot un iekārtojot modernas operāciju zāles, tiek labiekārtots operāciju bloks, kā arī iegādātas visjaunākās tehnoloģijas. 2000.gadā slimnīcā tiek atklāta Diagnostiskās radioloģijas nodaļa, Rehabilitācijas nodaļa, kā arī Valsts Klīniskā Gerontoloģijas centrs. 2002.gada 25.oktobrī pirmos pacientus uzņem slimnīcas maksas nodaļa – privātklīnika “Biķernieki”.
2004.gada novembrī slimnīca kļūst par valsts akciju sabiedrību “Slimnīca “Biķernieki””.
2005.gada 1.augustā, apvienojoties ar klīniku “Linezers” un Latvijas Onkoloģijas centrs, klīnika “Biķernieki” kļuva par Rīgas Austrumu slimnīcas struktūrvienību.
Kopš 2007.gada 3.septembra stacionārs “Biķernieki” ir viens no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāriem.
Stacionāra „Latvijas Infektoloģijas centrs” vēsture
1890.gadā Rīgas pilsētas dome pieņem lēmumu celt Rīgas leprozoriju. dibināšanas iniciators ir ķirurgs, dr.med. Ādolfs fon Bergmans. 1891.gadā notiek Rīgas leprozorija atklāšana, tā ietilpība ir 40 slimnieku vietu, 1894.gadā vietu skaitu palielina līdz 80.
1937.gadā Rīgas leprozoriju slēdz, jo valstī samazinājies lepras slimnieku skaits, un viņus ievieto Talsu leprozorijā.
Laika posmā no 1941.-1945.gadam bijušā leprozija telpās Ēkās izvieto Rīgas Speciālo infekcijas slimību slimnīcu ar 240 gultasvietām, savukārt 1945.gadā darbu sāk Rīgas pilsētas infekcijas slimību slimnīca ar 175 gultasvietām.
1982.gadā slimnīcu pārdēvē par Republikas klīnisko infekcijas slimību slimnīcu, lai akcentētu tās ieguldījumu topošo ārstu klīniskajā apmācībā.
1986.gadā slimnīcā izveido HIV/AIDS stacionāro nodaļu, 1995.gadā – infekciju un aknu slimību ambulatori – konsultatīvo nodaļu un vakcinācijas kabinetu.
1996.gadā izveido Valsts Infektoloģijas centru, kas veic infekciju slimību dienesta koordinācijas un metodiskās vadības funkciju valstī un kuru vēlāk reorganizē par bezpeļņas organizāciju, valsts uzņēmumu “Latvijas Infektoloģijas centrs”. 2004.gada 1.novembrī centru pārveido par Valsts aģentūru “Latvijas Infektoloģijas centrs”.
2009.gada 1.septembrī valsts aģentūra “Latvijas Infektoloģijas centrs” pārņem Sabiedrības veselības aģentūras funkcijas infekcijas slimību, tai skaitā HIV infekcijas un seksuālās transmisijas infekciju, monitoringa, infekcijas slimību epidemioloģiskās uzraudzības un infekcijas slimību specifiskās profilakses aptveres efektivitātes uzraudzības jomā.
2009.gada 1.oktobrī valsts aģentūrai “Latvijas Infektoloģijas centrs” kā struktūrvienība – klīnika, tiek pievienota bijusī Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūra un tās filiāles, savukārt 2010.gada 1.janvārī valsts aģentūra “Latvijas Infektoloģijas centrs” pārņem VSIA „P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas” Seksuāli transmisīvo un ādas slimību centra funkcijas.
2012.gada 1.aprīlī Latvijas Infektoloģijas centrs un Tuberkulozes un plaušu slimību centrs tiek iekļauti Rīgas Austrumu klīniskās universitātes sastāvā un darbojas kā šīs slimnīcas stacionāri.
Stacionāra „Latvijas Onkoloģijas centrs” vēsture
Stacionārs „Latvijas Onkoloģijas centrs” ir vadošā onkoloģisko slimnieku aprūpes iestāde valstī, kas veidojusies un attīstījusies vairāku paaudžu kolēģu entuziasma, enerģijas, profesionalitātes un darba mīlestības gaisotnē.
1939.gadā profesors Pauls Stradiņš Rīgā, Talsu ielā 7a dibina pirmo onkoloģisko slimnīcu valstī ar 90 gultasvietām. 1944.gadā, izbeidzoties aktīvajai karadarbībai, slimnīca atsāk darbu jau ar 200 gultām, bet 1946.gadā uz esošās klīnikas bāzes tiek dibināts Republikas Onkoloģiskais dispansers ar trim nodaļām. Kopsolī ar tā laika zinātniskajiem atklājumiem ļaundabīgo audzēju medikamentozajā terapijā 1958.gadā durvis ver jauna ķīmijterapijas nodaļa.
1963.gadā sākas centralizēta datu vākšana par visiem uzskaitē ņemtajiem onkoloģiskajiem pacientiem, bet 1979.gadā, ieviešot automātisko vēža slimnieku uzskaiti, faktiski tiek likti pamati Vēža slimnieku reģistram.
1979.gadā Republikas Onkoloģiskajā dispanserā sākas Rīgas Medicīnas institūta (vēlāk – Latvijas Medicīnas akadēmijas un tagad – Rīgas Stradiņa universitātes) studentu apmācība jaundibinātajā Onkoloģijas katedrā.
1984.gada pavasarī Rīgā, Hipokrāta ielā 4, jaunuzceltā deviņstāvu ēkā darbu uzsāka specializētā slimnīca onkoloģiskiem pacientiem ar deviņām stacionāra nodaļām, 420 gultasvietām, sešām operāciju zālēm, pilnībā aprīkotu reanimācijas un anestēzijas nodaļu ar 12 gultām un tiem laikiem modernu diagnostisko aprīkojumu. Kompleksā ietilpa arī divstāvu piebūve uzņemšanas un operāciju blokam, kā arī poliklīnikas ēka.
Turpmākajos gados pakāpeniski norisinās onkoloģiskās aprūpes dienesta paplašināšanās. 1985.gadā durvis ver radioginekoloģijas nodaļa ar 50 gultām, 1986.gadā – Galvas un kakla ķirurģijas nodaļa ar 60 gultām, bet 1987.gadā darbu sāk radioizotopu diagnostikas laboratorija. 1992.gadā Republikas Onkoloģiskajam dispanseram, apvienojoties ar Rīgas Pilsētas onkoloģisko dispanseru, gultu skaits 9 nodaļās palielinās jau līdz 635.
1993.gadā esošās apvienotās onkoloģiskās iestādes tiek pārdēvētas par Latvijas Onkoloģijas centru ar centrālo klīniku Rīgā, Hipokrāta ielā 4 un divām onkoloģiskajām slimnīcām Daugavpilī un Liepājā.
Kopš 2005.gada Latvijas Onkoloģijas centrs ir Rīgas Austrumu slimnīcas, kopš 2007.gada – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārs.
Stacionāra „Linezers” vēsture
1972.gada decembrī pēc valdības norādījuma Linezera ielā 6 tika atklāta tā dēvētā “specslimnīca” tālaika nomenklatūrai, kopā aptuveni 14 tūkstošiem potenciālo pacientu. Slimnīca tika būvēta pēc projekta, kas līdzinās Krimas sanatorijai: priežu mežā ārpus pilsētas industriālās daļas, ar lodžijām, ar horizontāliem jumtiem.
1992.gadā slimnīcu pārveido par plašākai sabiedrībai pieejamu ārstniecības iestādi un izveido tajā Rīgas Medicīnas institūta mācību bāzi. Pārveides procesā slimnīca ieguva nosaukumu “Linezera klīnika”.
Nozīmīgs periods slimnīcas vēsturē sākās 1994.gadā, kad, likvidējot 6.slimnīcu, uz Linezeru tika pārcelts Valsts Hematoloģijas centrs. Centra pārvietošana faktiski bija slimnīcas otrās sejas izveidošana. Pašreiz šī ir vienīgā iestāde Latvijā, kur iespējams specifiski ārstēt onkoloģiskās un arī citas asins slimības pieaugušiem.
1998. – 1999.gadā slimnīcu pārveido par valsts akciju sabiedrību. Tika rekonstruēta Vizuālās diagnostikas nodaļa un Valsts kases kredīta ietvaros apgādāta ar jaunām rentgena, datortomogrāfijas un ultrasonoskopijas iekārtam.
2000.gadā izbūvēta jauna katlu māja, kas nodrošina autonomu apkuri un līdz ar to ievērojamu līdzekļu ekonomiju slimnīcas uzturēšanā. Iegādāta jauna un moderna aparatūra nierakmeņu skaldīšanai (litotripsijai), ar kuru var sniegt palīdzību ne tikai “Linezera”, bet arī citās slimnīcās.
2001.gadā renovēta Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļa. 2002.gadā atklāta jauna poliklīnika.
2005. gada 1.augustā, apvienojoties ar klīniku “Biķernieki” un Latvijas Onkoloģijas centru, klīnika “Linezers” kļuva par Rīgas Austrumu slimnīcas struktūrvienību.
Kopš 2007.gada 3.septembrī stacionārs “Linezers” ir viens no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāriem.
2007.gada 13.septembrī stacionāram „Linezers” svinīgi tika pasniegts Bureau Veritas Certification apstiprināts Kvalitātes vadības sistēmas sertifikāts, kas apliecina, ka stacionārs „Linezers” atbilst ISO 9001:2000 standartam.
2017. gada beigās stacionārs “Linezers”, lai optimizētu ārstniecības pakalpojumu sniegšanu un efektīvāk izmantot resursus tika nodots Aizsardzības ministrijas valdījumā. Ilgus gadus “Linezerā” strādājušās struktūrvienības – hematoloģijas-transplantācijas, hematoloģijas, ķīmijterapijas, hematoloģijas un ķīmijterapijas ambulatorās un dienas stacionāra nodaļas tika pārceltas uz rekonstruētām, mūsdienīgi aprikotām telpām stacionārā “Latvijas Onkoloģijas centrs”.
Stacionāra „Tuberkulozes un plaušu slimību centrs” vēsture
Jau 1958.gadā dr. Kārlis Segliņš izstrādāja dokumentāciju tuberkulozes slimnīcai Plakanciemā. Tomēr vieta slimnīcai nebija sevišķi veiksmīgi izmeklēta, tāpēc vairākus nākamos gadus viņš izbraukāja un izstaigāja tuvāko Rīgas apkārti. 1960.gada 18.jūnijā Mazās Juglas krastā “Silzemnieku” māju apvidū izvēlējās vispiemērotāko vietu tuberkulozes slimnīcai. Sākās būves dokumentācijas un dislokācijas plāna sagatavošana.
1961.gada 12.aprīlī Valsts Veselības aizsardzības ministrijas, Rīgas Medicīnas institūta, Valsts sanitārās inspekcijas, Arhitektūras pārvaldes un citu ar slimnīcas celtniecību saistīto dienestu pārstāvju izbraukumā un būvlaukuma apskatē izraudzītie apbūves laukumi slimnīcai un personāla dzīvojamām mājām tika atzīti par piemērotiem. Sākās slimnīcas ēku projektēšanas darbs. To, pēc Kārļa Segliņa ierosmes, veica arhitekts P.Švābe. 1962.gada 14.jūnijā arhitekts P.Švābe demonstrēja slimnīcas maketu un silueta zīmējumus. Pēc tam gan nācās daudz ko pārveidot, lai samazinātu celtniecības izmaksas, un veselības aizsardzības ministrs Vilhelms Kaņeps slimnīcas celtniecības programmu apstiprināja tikai 1963.gadā 12.aprīlī.
Ritēja detalizēta slimnīcas projekta sagatavošana un celtniecības organizācijas darbs. Beidzot 1966.gada 19.februārī slimnīcas pamatkorpusa pamatos ieguldīja dokumentu kapsulu ar īsu slimnīcas celtniecības rakstu. Slimnīcas celtniecības darbu vadīšana prasīja daudz laika un enerģijas, tāpēc Kārlis Segliņš 1969.gada 17.novembrī atvadījās no Rīgas pilsētas 1.tuberkulozes slimnīcas darbiniekiem un turpmāk visu uzmanību veltīja tikai sava sapņa piepildījumam – jaunās slimnīcas būvei. Kārli Segliņu nozīmēja par galvenā ārsta vietnieku slimnīcas celtniecības darbā. 27.novembrī par jaunās slimnīcas galveno ārstu iecēla Voldemāru Saulīti, izveidojot kopīgu administrāciju slimnīcai un Republikāniskajam tuberkulozes dispanseram. 1971.gada 11.maijā Kārli Segliņu pārcēla par galvenā ārsta vietnieku medicīnas darbā jaunajā slimnīcā.
1971. gada 25. maijā slimnīcas 4.nodaļā uzņēma pirmos 32.slimniekus, tad 8.jūnijā 5. un drīz pēc tam 6.nodaļās.
Jauno tuberkulozes slimnīcu – Republikāniskā prettuberkulozes dispansera stacionāru – svinīgi atklāja 1971. gada 18. jūnijā. Par pirmo tās galveno ārstu kļuva Voldemārs Saulīte. Tā piepildījās Kārļa Segliņa sapnis. Vairāk nekā 10 gadus viņš ziedoja jaunās tuberkulozes slimnīcas projektēšanai un celtniecībai. Viņa neatlaidīgā darba rezultātā jau kopš 1971.gada atrodas tuberkulozes slimnīcā Mazās Juglas krastā, bieži saukta par slimnīcu Jugla.
Kopš 2001gada sadarbībā ar Slimību Kontroles un Profilakses Centru Atlantā, ASV izveidots un veic aktīvu apmācību darbu ārvalstu speciālistiem par multirezistentu tuberkulozi (MR TB), reģionāls mācību centrs – Pasaules veselības organizācijas sadarbības centrs MR TB ārstēšanas pētniecībā un izglītībā.
Līdz 2005.gadam tika izstrādātas un veiksmīgi realizētas četras Nacionālās Tuberkulozes Apkarošanas programmas (NTAP). Izstrādāta un ieviesta DOTS Plus programma, kura pašreiz ir ieguvusi unikālu starptautisku nozīmi, kā pirmā pilnīgi integrēta DOTS un DOTS Plus programma valsts mērogā. Izstrādāts un realizēts projekts NO-TB-Baltic, kuru finansēja Ziemeļvalstis: Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Somija, Islande. Projekta mērķis bija DOTS stratēģijas nostiprināšana Latvijā un ambulatorās ārstēšanas modeļa ieviešana, kas sekmīgi tika paveikts Rīgā un Daugavpilī. Ar ASV Slimību Kontroles un Profilakses Centra (CDC) palīdzību izveidots Ekselences centrs MR TB apkarošanai. Latvijas piemērs tiek izmantots, kā modelis līdzīgu programmu ieviešanai citās valstīs.
Pēdējos gados pasaulē aizvien straujāk pieaug TB/HIV duālā infekcija. Pēc PVO novērtējuma arī Latvija ir iekļauta to valstu skaitā kurām jāveic neatliekami pasākumi TB/HIV apkarošanā. TB izraisa vislielāko mirstību HIV pacientu vidū. TB straujās izplatības rezultātā HIV inficēto vidū, TB epidēmija var kļūt nekontrolējama, ja netiek veikti savlaicīgi epidemioloģiski pretpasākumi.
Kopš 2012.gada 1.aprīļa Tuberkulozes un plaušu slimību centrs darbojas Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas sastāvā un ir viens no slimnīcas stacionāriem.
Patoloģijas centra vēsture
1976.gada aprīlī ekspluatācijā tika nodots „Gaiļezera slimnīcas” patoloģiskās anatomijas centrs. Tam uzsākot darbu, tika likvidēti Rīgas 3., 4. un 5. slimnīcas, Rīgas Tuberkulozes slimnīcas, Republikas Tuberkulozes dispansera un Republikas Infekcijas slimnīcas patoloģiskās anatomijas nodaļas. Apvienošanās ļāva uzlabot materiāltehnisko nodrošinājumu un darba apstākļus. Tika izveidota vispārīgās patoloģijas, infekciju patoloģijas, biopsiju un operācijas materiāla izmeklēšanas un konsultatīvā nodaļa.
1977.gadā ar PSRS Veselības aizsardzības kolēģijas lēmumu centrs tika apstiprināts par Vissavienības pirmrindas pieredzes skolu. Ārsti tika sūtīti specializēties uz Maskavu, Sanktpēterburgu (toreiz – Ļeņingradu) un Harkovu.
Pēc Republikas Onkoloģijas dispansera nodošanas ekspluatācijā, Patoloģijas centram pievienojās arī tā Patoloģiskās anatomijas nodaļa.
1984.gadā centru reorganizēja, pārdēvējot par Republikas Patoloģiskās anatomijas biroju ar patstāvīgu budžetu un īpašuma attiecībām.
Kopš 1981.gada centrs ir Rīgas Medicīnas institūta (tagad – Rīgas Stradiņa universitātes) Patoloģiskās anatomijas katedras mācību bāze.
Kopš 1993.gada ārsti patologi regulāri pilnveido kvalifikāciju Baltijas – Vācijas patologu semināros, ik gadus kāds no patoloģijas centra ārstiem stažējas Vācijā.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas līdz 1996.gadam iestādes nosaukums bija Valsts Patoloģijas centrs, bet 1999.gadā tika izveidota bezpeļņas organizācija valsts SIA „Patoloģijas centrs”.
Kopš 2007.gada 3.septembra Patoloģijas centrs ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas struktūrvienība.
2020. gadā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā izveidots vienots Laboartorijas dienests un Patoloģijas centrs kļūst par Laboratorijas dienesta struktūrvienību.
