Par dzīvības un nāves robežjautājumiem garīgā kontekstā

Tā saucās sarunu cikls, ko rīko Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāle Rīgas Augstākais Reliģijas Zinātņu Institūts sadarbībā ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas kapelānu dienestu un kura mērķis ir kopā ar medicīnas darbiniekiem dziļāk saprast dzīvības un nāves robežjautājumus.

Pirmajā sarunā, kas notika slimnīcas konferenču zālē 5. februārī un ko vadīja slimnīcas kapelāne Inese Lūse, Mag. Sc. Rel.(lpu rarzi), piedalījās teoloģijas profesori, kas vēl pirms teoloģijas studijām bija ieguvuši ārsta diplomu un strādājuši kā ārsti–Lugano Teoloģijas fakultātes profesors priesteris Andris Marija Jerumanis un Svēto Rakstu teoloģijas doktors profesors Jānis Priede. Tālāk piedāvājam izklāstu par tām idejām un problēmām, kas tika pieteiktas šajā ievadseminārā.

Pasākums guva plašu atsaucību no slimnīcas darbiniekiem

Cilvēks vai slimība?

Mūsdienu pasaulē ir divas vadošās tendences: skatīties cilvēku un slimību kā nošķirtas problēmas – cilvēks ir kaut kas viens, slimība – kaut kas pavisam cits; un otra tendence – slimība ir cilvēka slimība, jo slimības kā tādas, – abstrahētas no cilvēka personas – nav.

Četri jautājumi, kas varētu iezīmēt kopīgās sarunas sākumu un kas ir atrodami robežjomā starp medicīnas un garīgo pasauli, ir: 1) kas ir cilvēks? 2) kas ir slimība un ko nozīmē būt veselam? 3) kas ir ciešanas? 4) kas ir nāve? Turklāt var jautāt, cik lielā mērā medicīnai būtu jābūt atvērtai uz transcendenci?

Pasaulē kā par lielu medicīnas problēmu runā par depersonalizāciju. Proti, ārsts aizvien vairāk kļūst par tehnokrātu, aizvien nozīmīgāku vietu slimnīcā ieņem tehnoloģijas un birokratizācija, pieaug farmakoloģijas industrijas spiediens uz ārstniecību. Un šajā kontekstā ir vērts pārdomāt – ko nozīmē medicīnisko aprūpi padarīt cilvēciskāku?

Jau pirms pusgadsimta franču personālisma filozofs Emanuels Munjē bija teicis, ka pamatslimība, kas pārņem visu pasauli, ir aklums –nespēja cilvēku uztvert kā cilvēku. Un, ja ārsts, kas arī ir cilvēks, aizmirst par to, ka ārstē cilvēku, tas ietekmēs viņa terapeitisko darbību. Tādējādi medicīniskās aprūpes kvalitāte ir atkarīga no tā, kā mēs saprotam, kas mēs, cilvēki, esam? Ja neizprotam, ka medicīnā – cilvēka daudzpusīgo dimensiju dēļ – ir nepieciešama saskaņotība starp dažādām cilvēka dimensijām, tad riskējam veidot necilvēcisku medicīnu.

Kristietība piedāvā ceļu, kā veidot attieksmi pret nāvi un ciešanām – gan pacientam, gan ārstam. Terapeits un slimnieks atrodas mijiedarbības attiecībās, tādēļ bez pareizas attieksmes pret nāvi ārsts zaudē empātiju, kļūst cinisks, aizmirstot, ka patiesībā pirmais ārstniecības līdzeklis, kā teica senatnē, ir pats ārsts, kura klātbūtne ir pirmās zāles slimajam. Ja ārsts, kam jābūt pašam pirmajam dziedināšanas līdzeklim, nesaprot, ko dara, ja viņam trūkst apjausmas par cilvēka – un arī sevis kā cilvēka – garīgo dimensiju, tad tiešām viņš varēs tikt aizstāts ar robotu. Ne velti Amerikā rit diskusija par to, vai robots tiešām var aizvietot ārstu, kaut arī no tehnoloģijas viedokļa tas spētu daudz precīzāk noteikt diagnozi?

Mūsu kultūru, un līdz ar to medicīnu, ietekmē kartēziskais, tātad filozofa Renē Dekarta ieviestais duālisms, kas nošķir garu un miesu, garīgo un materiālo, kas patiesībā ir katra cilvēka personas neatņemamas dimensijas. Tāpēc reliģija, Svētie Raksti noteikti ir viens no avotiem, kur smelties idejas vienotam skatījumam uz cilvēku. Ikviena ārsta atbildes pašam sev par veicamo izvēli dažādās sarežģītās situācijās ir būtiski atkarīgas no sapratnes par to, kas ir cilvēks.

Kas ir veselība?

Medicīna ir robežjosla, kur sastopas eksaktās zinātnes un eksistenciālie jautājumi. Kristietībā ir ļoti skaidri nošķirts, par ko atbild Baznīca un kas ir atstājams eksakto jomu pārziņā. Materiālie procesi, kā, piemēram, „smadzeņu nāve” kā fiksējama un izmērāma līnija, attiecas uz eksakto. Reliģijai piederas to jautājumu risināšana, kas attiecas uz cilvēka garīgo dimensiju un uz morāli jeb ētiku. Cilvēks ir dvēseles un miesas vienība, tātad garīgā un materiālā vienība.

Ikdienā domāt par šiem jautājumiem, cilvēkiem nav laika, nav vēlmes, un – kāpēc vispār par tiem domāt? Tomēr kristietībā gadu tūkstošu gaitā par šiem jautājumiem ir domājuši ne tikai izcili teologi, bet Baznīca ir centusies panākt, lai par tiem domātu ikkatrs cilvēks savu spēju robežās, bet – domātu! Un tas, kā to varētu apliecināt ārstu pieredze, ļoti daudziem cilvēkiem palīdz izturēt ciešanas un nebūt ļoti nelaimīgiem, vai pat būt laimīgiem par spīti ciešanām – arī tas ir iespējams. No otras puses, tas palīdz arī ārstam apzināties, kāpēc viņš palīdz atvieglot ciešanas, – ne jau tikai tāpēc, ka jānopelna nauda. Tad jau slimnīcās ārstu lielākoties vairs vispār nebūtu!…

Par ko runā Bībele? Ikviena cilvēka mērķis ir piepildīt vēlmi būt laimīgam.

Pasaules veselības organizācija (PVO) 1984. gadā veselību definēja kā pilnīgu fizisku, garīgu un sociālu labklājību. Šis formulējums ir izstrādāts sekulārā sabiedrībā, taču tas ņem vērā cilvēka kā daudzpusīgas personas izpratni: veselība nav slimības neesamība, tā ir pilnīga labklājība, kas dod dzīves pamatu kā personai, tā ģimenei.

Jau no no grieķu laikiem pastāv divi – laimes un rīcības – ētikas virzieni. Vai nu manu darbību nosaka centieni sasniegt laimi, vai arī, kā, piemēram, tas ir arī slimnīcā, ir jāizpilda noteiktas procedūras, un, tās neveicot, tiek pieļauts ētisks pārkāpums. Ētika vienmēr paredz atbildību. Ja es kā ārsts palieku tikai pie rīcības ētikas, tad neveicinu veselību, kā to definē PVO, jo, vēlreiz –veselība ir pilnīga fiziskā, garīgā un sociālā labklājība. Runājot par garīgo dimensiju, var teikt, ka tas nav tikai kapelānu darbs. Garīgā dimensija ir ikkatram cilvēkam. Un arī ārstam, ja viņš grib būt mazliet laimīgāks, vairāk būtu jāpadomā par savu garīgo dimensiju.

Cilvēka cieņa

Šveices konstitūcijas viens no pantiem nosaka to, ka medicīna rūpējas par cilvēku un ka cilvēka cieņa ir neaizskarama, un šis princips ir iestrādāts arī veselības likumdošanā. Mums ir jāatgūst sapratne un izjūta par to, kas ir cilvēka cieņa. Jāizturas pret cilvēku nevis attiecībās: „Es un slimība”, bet gan – veidojot attiecības: „Es un cilvēks, kas ir slims, un kuru es varu uzklausīt”.

Kāpēc ir jāciena cits cilvēks? Tas nav jautājums par to, cik daudz un vai konkrētais cilvēks ir pelnījis cieņu no mūsu puses, bet gan izriet no sapratnes par to, kas ir cilvēks.

Absolūtā cieņa pienākas Tam, kas ir visa esošā cēlonis, un tādu pašu cieņu Viņš ir piešķīris ikvienam cilvēkam, saskaņā ar Bībeli, radot cilvēku pēc Sava attēla un līdzības un dodot garīgu dvēseli. Miesas dēļ tiešām esam līdzīgi citām dzīvām būtnēm. Taču cilvēks ir iemiesots gars, spiritus incarnatus, un tā dēļ mums ir cieņa. Un šī cieņa ir ikvienam; slimnieks, arī tas, kas piedzimst ar izkropļojumiem, kas ir komā, kas nespēj kontrolēt sevi un savu domāšanu, – saglabā savu cieņu, jo arī viņš joprojām sevī nes līdzību Dievam.

Totalitārisms vienmēr ir centies aizmirst par cilvēka unikālo vērtību. Kristieši ļoti asi protestēja pret Hitlera izsludināto eitanāzijas likumu, jo bija pārliecināti: ja to pieļaujam, tas nozīmē, ka es, cilvēks, esmu tikai tad, ja man ir kāda vērtība. Ja kādam nav acs vai kājas, tas nenozīmē, ka viņš būtu mazāk cilvēks nekā citi. Paradokss ir tajā, ka es esmu nevis tas, kas man pieder, bet gan – jo vairāk es esmu cilvēks, jo esmu bagātāks; nevis esmu vairāk tā dēļ, kas man pieder. Vai, atsaucoties uz filozofu Gabrielu Marselu – tas, kāds es esmu, padara mani bagātu.

Visas reliģijas, senās filozofijas uzskatīja, ka cilvēkā ir neredzamais garīgais dzīvības spēks – dvēsele, kas cilvēkam piešķir cieņu un atšķir viņu no dzīvniekiem. Kristietība atklāj to, ko jau nojauta senās domāšanas un reliģijas sistēmas: Kristus aicina skatīties uz katru cilvēku kā uz unikālu būtni, kas prasa cieņu un empātiju. Šādi raugoties, slimnīca ir tā vissvētākā vieta, kur atrodas cilvēks, kas ir slimības ciešanās. Kā slimnīcas padarīt par vietu, kur tiktu ārstēts viss cilvēks? Kur katrs cilvēks, katrs ārsts ir līdzdalīgs cietošā cilvēka dzīvē ar savu būtību, palīdzot atklāt cilvēkam viņa cilvēcību, uzklausot, cienot, empatizējot?

Veselības garīgā dimensija

Dekarta ieviestais duālisms Rietumu domāšanā, kura dēļ medicīna tiek reducēta tikai uz cilvēka bioloģiskām funkcijām, vairs nav izturams. Jo skata cilvēku kā mehānismu, un tas skar visu sabiedrību un ir pretrunā ar veselības definīciju.

Mēs vēlamies būt laimīgi, tas ir, mēs vēlamies labas garīgās attiecības – ar apkārtējiem, pašiem sevī un arī ar Dievu, ar realitāti, ko nemaz neesam spējīgi līdz galam apjēgt. Tā ir absolūtā laime. Šai pasaulē cilvēks var būt daudz sasniedzis, ieguvis, var pat palīdzēt līdzcilvēkiem labdarības projektos, bet ja nebūs garīgās vienotības ar Dievu, cilvēks tik un tā nebūs laimīgs. Fiziskā, sociālā dimensija ir ļoti svarīgas, bet kristietība, tās teoloģija un filozofija arvien ir rosinājusi cilvēku virzīties uz pilnīgo laimi. Logoterapijas pamatlicējs Viktors Frankls ir bijis pārliecināts, ka vislielākās ciešanas rada jēgas trūkums, dzīves jēgas zudums kaut vai uz laiku, tāpēc piedāvā cilvēku ārstēt ar jēgas atklāšanas palīdzību.

Mēs jau veidojam attiecības ar Dievu, ja cenšamies ar visu savu esamību pēc iespējas labāk izdarīt savu darbu, palīdzēt slimniekam. Taču, ja veidojam personiskas attiecības ar Dievu, kļūstam laimīgāki. No otras puses, ciešanas ir tad, ja cilvēks nespēj izveidot jēgpilnas attiecības ar Dievu. Cilvēks taču cieš, ja ir sliktas attiecības ģimenē, darbā, pat ja īpaši „neņem galvā” kolēģus, un cieš, ja ir sliktas attiecības ar To, kurš ir Absolūtais labums, ir Dievs. Jo cilvēks grib absolūto laimi, augstāko labumu, svētlaimi.

Un tas palīdz saprast, kā var palīdzēt slimniekam atvieglot ciešanas ar sapratni par šo dziļāko neapzināto ciešanu cēloni. Protams, ka ir jāizdara viss, kas iespējams, atvieglojot sāpes, ārstējot, ciktāl tas vien iespējams. Turklāt lielās ciešanās cilvēkam ir grūti ko saprast…Tāpēc pretstatā tam, kā mūsdienu sabiedrība cenšas aizmirst par nāvi, Baznīca visus gadsimtus ir mācījusi cilvēku visu dzīvi gatavoties un mācīties nomirt.

„Aizmirstā” nāve

Viduslaikos pastāvēja Ars moriendi–Māksla nomirt jeb zinātne par to, kā sagatavoties nāvei. Šo mākslu esam aizmirsuši, jo modernā pasaule ir atteikusies no reliģijas, un tas ir ietekmējis attieksmi pret nāvi un līdz ar to – pret dzīvi un ciešanu jēgu. Mūsdienu sabiedrībā nāves tabu ietekmē medicīnas jomu: vai nu ģimenes locekļi izdara spiedienu uz ārstu, kaut arī dzīvības robeža ir jau pārsniegta, un notiek terapeitiskā forsēšana, vai arī, izjūtot sakāvi nāves priekšā, vispār atsakāmies par to runāt.No cilvēka garīgās dimensijas izpratnes izriet arī skatījums uz nāvi – tā nav sakāve! Ārsts ir trenēts spriest objektīvi, ir spējīgs izvērtēt savu rīcību, situāciju, kad vairs nekas nav palīdzams. Tāpēc nedz ārstam, nedz piederīgajiem nav jājūtas tā, ka nāve ir sakāve. Vai ar nāvi viss beidzas? Ja beidzas, – tad sakāve. Bet, ja ir apziņa, ka nebeidzas vis, tad, kāpēc sakāve?! Ja esam darījuši visu, ko varējuši…

Attieksme pret nāvi iespaido arī izpratni par medicīnisko aprūpi. Diskusija par ārstu algu palielināšanas nepieciešamību atspoguļo sabiedrības attieksmi pret slimību un nāvi: ja sabiedrība un politiķi saprastu, kāda ir medicīnas aprūpes nozīme, kas cilvēku sagaida šajā dzīvē un arī pavada no tās, tad medicīna būtu visaugstākā prioritāte naudas ieguldīšanas ziņā. Nāve un slimība ir nepatīkami un nevēlami sarunu un pārdomu temati, un līdz ar to mēs parādām arī, ka šai cilvēka realitātei nepievēršam uzmanību. Tāpēc neatrodam līdzekļus, kas ir absolūti nepieciešami, lai šeit, Latvijā, būtu godīga un taisnīga medicīniskā aprūpe. Un tas raisa pārdomas – vai cilvēku, kas ir slimībā vai pat tuvojas drīzai nāvei, būtu jāuzskata par mazāk vērtīgu cilvēku?

Ciešanas kā “dāvana”?

Situācijā, kad vairs neko nav iespējams darīt un ir jāaiziet, cilvēks var “uzdāvināt” ciešanas, garīgi veltīt tās kādā nodomā. Ir saprotams, kā var uzdāvināt kādam savu mīlestību, labvēlīgu attieksmi, lūgšanas, kā uzdāvināt sevi, ziedojoties, piemēram, par spīti dzīvības apdraudējumam doties uz kādu slimības pārņemtu vietu, lai palīdzētu cilvēkiem. Attiecībā uz ciešanām ir divas iespējas: mocos un sodos vai “uzdāvinu” savas ciešanas kādā konkrētā nodomā, tā, piemēram, par saviem bērniem, lai tie kļūtu labāki cilvēki, jo, Dievs, Tu esi cietis uz Krusta, labprātīgi uzņēmies ciešanas, bet es savas ciešanas arī varu “uzdāvināt”. Nav lielākas mīlestības, ja kāds atdod savu dzīvību par otru, kā to mācīja un izdarīja Kristus. Un tāda pieredze ir arī tad, kad slimnieks saka: es uzupurēju savas ciešanas par dzīvesbiedru, par bērniem.

Saprotams, ka sekularizētā pasaulē ir ļoti grūti uztvert kristīgo izpratni par ciešanu pārveidošanu par garīgu dāvanu. Tomēr, kurš gan nav pieredzējis dzīves situācijas, kad piedzīvojot grūtības, atzīst, ka tās uzņemas un pacieš kāda cita dēļ, izjūtot paša ciešanu atvieglojumu? Tas nav nedz teorētisks, nedz empīrisks pierādījums, bet tuvošanās izpratnei.

Vārds „eitanāzija” nozīmē: „nomirt labi”. Tagad gan tas apzīmē pavisam ko citu – asistētu sevis nonāvēšanu. Bet kristietībā „nomirt labi” nozīmē nomirt kā Kristum, nomirt euharistiski. Vārds euharistija grieķu valodā nozīmē „atdot pateicoties”, tātad dāvināt.

Visi medicīniskās aprūpes jautājumi tā vai citādi ir saistīti ar to, kā saprotam, kas ir cilvēks. Ja cilvēks ir tikai lieta, ir tikai numurs, ir tikai materiālais, tad slimnīcā valda bezpersoniskums, cinisms, izdevīguma princips vai arī tieši pretēji – slimnīca būs vieta, kur cilvēks saņems empātisku attieksmi, tiks ciešanās atvieglots. Medicīnas žurnāls „The Lancete” jau 1997. gadā rakstīja par to, ka garīgā dimensija ir aizmirsts faktors. Bet, varbūt, ja varam šeit sanākt un par to runāt, šis garīgais aspekts nav pilnīgi aizmirsts, jo visi taču saprotam, cik tas svarīgs.

Sagatavoja: LPU RARZI profesore Māra Kiope.

Sarunas ierakstu piedāvā studija Testimonum vietnē:

SEMINĀRS MEDICĪNAS DARBINIEKIEM https://www.youtube.com/watch?v=lfriYsebBSY